4

Ādā

Gaile_Ada_vaks2_curves.cdr

2 kvadrātmetri ādas ir manas mājas. Mana zemeslodes daļa. 2 kvadrātmetri ādas. Man ir tikai viena zeme. 2 kvadrātmetri ādas. Tava āda. Mana zeme.

Iejusties cita ādā. Šie vārdi iegūst pavisam citu nozīmi noskatoties Ingas Gailes lugu Āda Ģertrūdes ielas teātrī. Intīmajā telpā, kur nav vietas skatītāju pūļiem, norisinās iejušanās citu ādā. Es iejūtos aktieru, viņi – mīlnieku, mīlnieki viens otra ādā.

Uz skatuves, kas nemaz nav skatuve, norisinās stāsts par mīlētāju (un cilvēces) pirmsākumiem. Tikai Ādama un Ievas paradīzes dārzs neatrodas vis nezināmā laimes salā, bet tepat Rīgā. Divi jaunieši, tā virs divdesmit, tuvāk trīsdesmit. Iemīlējušies, bet jau nometuši rozā brilles. Noberzuši pūciņas un saskārušies ar pirmajām asajām šķautnēm. “Es gribu klausīties savu mūziku, bet es – savu. Paskaties uz mani, man ir jauna kleita! Nē, man nav laika. Nu tad saņem pa galvu ar kreklu, džemperi, svārkiem un krūšturi.”

Ada

Varbūt tad pamēģināt citu ādu? Ja nu tā smaržo labāk, ja nu tā pēkšņi ir maigāka. Ja pieskārieni, ko sniedz šis jaunās ādas īpašnieks/niece ir satraucošāki, nepierastāki. Varbūt tie atkal aizsit elpu, nu tā, ka tauriņi vēdērā pašķīst uz visām pusēm un saduras viens ar otru. Pēc tam tādi apreibuši riņķo un sūta signālus, ka tas otrais ir noteikti labāks par esošo. Sola jaunas sajūtas.

Āda ir stāsts par mirkli, kas ielaužas attiecībās. Par mirki, kad šķietami vairs nepietiek vienam ar otru. Par izvēli, sekundes simtdaļu, kad pieņem lēmumu strādāt pie tām vai nolaist pa burbuli. Brīdi, kad šis solis tiešām tiek sperts, sadedzinot un sagraujot ar mīlestību būvēto. Kad gribas teikt, ka veči ir cūkas un vecenes ir vīsīstākās maitas. Ka cilvēki ir tik dažādi, bet vienlaikus tik līdzīgi kā vienšūnas dvīņi.

Jā, Āda iegraužas dziļi. Tā, ka pēc izrādes noskatīšanās pārņem trakas slāpes. Slāpes pēc dzirdētā teksta izlasīšanas uz papīra. Ādā ir sāpes un mīlestība. Skaistums un neglītums. Kaisle un pofigisms. Repošana un humors. Āda ļauj uz stundu izkāpt no savas ādas, lai iejustos citā. Tad iekāpt atpakaļ savējā, padomāt un pārvērtēt. Pēc tam aiziet mājās, noskūpstīt  mīļoto cilvēku un ieelpot viņa ādas smaržu.

Izrāde Āda 
Ģertrūdes ielas teātris
Teksts: Inga Gaile
Spēlē: Anta Aizupe, Ivars Krasts
Režisors: Andrejs Jarovojs
Māksliniece: Ieva Veita
Mūzika: Jānis Burmeisters

Izdevums ĀdaApgāds Mansards.

Comments 4

  1. Ļoti skaisti uzrakstīts.
    Tev tiešām vajadzētu sākt nopietni apsvērt domu par pašai sava romāna vai vismaz stāstu rakstīšanu, jo vārdu virknēšanas mākslu un sajūtu izlikšanu vārdos Tu pārvaldi lieliski.

    1. Post
      Author

      Daini, mīļš paldies par šiem iedvesmojošajiem vārdiem! Tā ir tāda motivācija un, gribas pat teikt, labs grūdiens nākotnē mēģināt 😉 Starp citu, vai kaut kad būs lasāms jauns romāns turpinājumos no Tevis?

      1. Domāju, ka jā – būs! Esmu vairākas reizes jau izrediģējis un pašlaik darbu esmu iedevis Norellei, lai izlasa un novērtē. Tad domāju vēlreiz visu pārskatīt, pielabot, pieslīpēt un domāju, ka kaut kad ziemā sākšu publicēt.
        Uz īsu brīdi bija doma sūtīt darbu izdevniecībām, bet tomēr izdomāju, ka gribu, lai mans darbs būtu pieejams visiem un par brīvu. 🙂

  2. Pingback: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #21 (20.10.-26.10.). | baltais runcis

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *