Grāmata, kas mazliet uzdzen paniku – jo kādā brīdī lasot, patiešām sāk aptrūkties elpa. Stāsts pulsē, izplešas, bez žēlastības skrāpē sirds apvidū, un Tev, lasītāj, neatliek nekas cits kā ar asarām acīs to izlasīt.
Kristofam Onodibio ir izdevies radīt darbu, kas it kā attēlo divu cilvēku piesātināto ikdienu, bet ar skalpeļa precizitāti uzšķēržot abu galveno varoņu sirdis. Viņš, Cēzars, žurnālists pēc izstādes apmeklējuma uzraksta slavinošu recenziju par spāņu fotogrāfes Pasas darbiem. Viņam šķiet, ka fotogrāfijas runā par prieku – pludmales ainu šķietamo laimīgumu, “priekā būt ūdenī, priekā būt pasaulē”, “priekā būt kopā, pārklātiem ar smiltīm”. Taču kad māksliniece piezvana un norunā tikšanos, Cēzars tiek apliets ar aukstu ūdens šalti – patiesībā Pasai dziļi riebj cilvēku piepildītas pludmales, fotogrāfijas ir nevis prieka, bet izmisuma sauciens.
Pamazām atrodot ceļu viens pie otra, viņi kļūst par mīlniekiem. Kaslīgiem, kam rāmie miera mirkļi mijas ar strīdu bangām, lai pēc tam atkal harmonijā savienotos jūras liedegā. Pasa turpina meklēt sevi, apmierināt savu radošo apetīti, kamēr Cēzars cenšas pieskaņoties viņas ātrumam un savrupībai. Taču starp abiem paveras divas plaisas. Viena – Cēzars kategoriski atsakās ceļot tālāk par Eiropas robežām, jo ir pieredzējis pārāk daudz šausmu gan karā, gan palīdzot dabas katastrofu upuriem, savukārt Pasai redzēt pasauli nozīmē elpot. Viņi saprot, ka nepiekāpsies viens otram, tas ir tikai laika jautājums, taču mīlestības jūtas vismaz uz brīdi ir spēcīgākas par egoismu. Bet tad nāk otrā plaisa, dēla piedzimšana. Kad jau gaidību laikā viņš saprot, ka Pasa tikai iznēsā šo mazuli un nekad nebūs īsta māte. Tā vietā viņa visu enerģiju koncentrē adoptētās haizivs gaitām okeāna plašumos.
Stāsts ir kā dienasgrāmata dēlam Hektoram, taču ik pa laikam Cēzars ļauj lasītājam ieskatīties arī citā patiesībā – par lietām, ko viņš vēlētos, lai dēls nekad neuzzina. Par neeksistējošām ģimenes fotogrāfijām, nenotikušiem mātes zvaniem un noklusētiem mīlestības vārdiem. Dēls ir Pasas turpinājums, ko mīlēt un nezaudēt. Atšķirībā no Pasas.
Ienirt ir līdz sāpēm skarba mūsdienu pasaules ilustrācija. Kad šķiet, īstas robežas vairs neksistē, tehnoloģijas atvieglo ikdienu un sniedz vairāk laika, viedtelefoni aizstāj komunikāciju klātienē. Grāmata ir piesātināta uz mūsdienu pasaules detaļām (aktuālā mūzika, mākslas pasaules aizkulises, patiesi notikumi), neļaujot ne mirkli aizmirst, ka šis stāsts tikpat labi varētu būt līdz detaļām patiess reālas dzīves apraksts.
Lasiet lēni, kā ienirstot zem ūdens un ļaujoties bezsvara stāvoklim – stāsta straumei, kas aiznes nezināmās un tumšās straumēs. Bet nevajag baidīties no tur mītošajām būtnēm, jo cilvēkam pirmām kārtām ir tieksme sāpināt sevi un tuvākos, tikai tad – citus.
Izdevējs: Zvaigzne ABC, tulkojusi Vineta Berga.