Ar atgriešanos, Līsbeta Salandere

Meitene zirnekļa tīklā

Grāmatu gaidīt nav viegli. Ļoti, ļoti gaidīt kādu grāmatu, ak vai, tas ir pavisam traki. Brīžiem nezini kur likties no satraukuma, visa pārējā lasāmviela zaudē savu asumu, nevietā pasacīts vārds vai izlasīta frāze spēj sakacināt gluži kā krītiņa čirkstošā skaņa uz tāfeles.

Es ļoti gaidīju atkalredzēšanos ar Līsbetu Salanderi. Viņa ir mana mūsdienu Pepija Garzeķe, Ronja, laupītāja meita. Ar savu taisnību, pārliecību, tūkstošiem prusaku galvā, skarbu pagātni, intraverto attieksmi pret ārpasauli, viņa ir kļuvusi par savdabīgu dvēsēļu radinieci miljoniem lasītāju. Kuras tev sasodīti pietrūkst, īpaši skarbi apzinoties, ka Līsbetas tēla radītājs Stīgs Lārsons paspēja uzrakstīt tikai trīs Millennium sāgas daļas. Taču viss mainījās līdz ar ziņu, ka zviedru rakstniekam un žurnālistam Dāvidam Lāgerkrancam uzticētas tiesības darbu turpināt. Ne bez strīdiem, ne bez tiesas darbiem paša Lārsona ģimenes starpā, tomēr viss ir rezultējies ar grāmatu Meitene zirnekļa tīklā. Vai cits autors spēj turpināt cita rakstnieka darbu? Man šķiet, vārds “turpināt” šajā kontekstā ir svarīgs. Ne atkārtot, ne pārrakstīt, bet tieši turpināt. Lārsona atstātais mantojums – trīs pilnībā pabeigtas grāmatas, deva Lāgerkrancam labu starta punktu, kur pārņemt stafeti. Mēs nekad neuzzināsim, ko par šo sava darba turpināšanu domā pats Lārsons, taču lasot grāmatu, radās iespaids – kaut kur no debess malas viņš ir devis savu akceptu. Lasītājs saņēmis kvalitatīvu, skandināvu labākajās tradīcijās ieturētu trilleri, kas aizrauj ar spēcīgiem personāžiem un viegli skurbinošo paātrinātas realitātes izjūtu.

Līsbeta man vienmēr atgādinājusi labi stipru un rūgtu espresso. Tādu mežonīgi kreptīgu, dedzinošu, kas liek asinīm rinķot aizvien straujāk un sirdpukstu ritmam skriet tā, it kā lasot paralēli cilātu hanteles. Lāgerkrancs mums piespēlē mazliet cilvēcīgāku Līsbetu Salanderi. Varbūt ļauj vairāk ieskatīties viņas prātā, uziet tur arī tādus neticamus failus kā “maigums”, “pieķeršanās” un “jūtas”. Ļaujot ieraudzīt, kāpēc meitenei ar pūķa tetovējumu uz muguras, prātā ir novilkta tik smalka robeža starp balts un melns, nepieļaujot atkāpes vai apžēlošanu.

Un tad, protams, Mīkaels Blumkvists. Tas ir tas pats labais žurnālists ar neticami smalko ožu uz dažādu sazvērestību tīklu atšķetināšanu. Meitene zirnekļa tīklā satiekas gan atbalsis no pagātnes, gan pavisam skarbi mūsdienu notikumi, kas saistīti ar mākslīgā intelekta noziegumiem. Liekot uzdot jautājumu – ja beigtos cilvēka vara un intelekta spriestpēju pārņemtu mašīnas, kas notiktu tad? Un, ja nu atslēga uz šīs varas pārņemšanu nonāk pavisam nepareizajās rokās? Mīkaels atkal ar plēsēja cienīgu sparu metas nozieguma atsķetināšanā, kas neizbēgami saved viņu ar Līsbetu. Ja Līsbetas atkarība ir informācijas uzlaušana, tad Mīkaela – analītisko rakstu radīšana. Bez jauna materiāla viņa eksistenci varētu raksturot kā sauszemē izskalotas zivs agoniju – rakstīšana ir viņa skābeklis. Abi, būdami savu “atkarību” vergi, cīnas ar ļauno un būvē no drupām savas dzīves.

Millennium burvība manās acīs vienmēr bijusi saistīta ar spēcīgajiem tēliem, īpaši unikālo Līsbetas varoni. Meitene zirnekļa tīklā ir labs turpinājums. Izlasot, pārņem gandarījums un jūtos kā nomierinājusi izsalkumu vismaz uz laiku. Manuprāt, tieši nākmā grāmata Lāgerkrancam būs vēl lielāks izaicinājums, jo pašreiz ir tā smalkā robeža, kad tēliem tiek piešķirts vairāk atklātības un cilvēcīguma, taču vai mēs gribam “vairāk”? Iespējams, gluži kā minēto espresso devu, mums Meitenē ar pūķa tetovējumu vajag tumšo un noslēgto Līsbetu, kuras jūtu pasaule slēpjas smalkā zirnekļtīka labirintā, paslēpta aiz gandrīz neuzlaužama koda. Gaidīšana ir sākusies.

Meitene zirnekļa tīklā latviešu valodā tiks izdota 07.03.16, izdevējs Zvaigzne ABC.

Grāmatu vēl pirms nonākšanas veikalu plauktos, savos blogos apskatījuši arī Dainis un Uldis.