Ar tauriņa spārnu vēziena vieglumu

Otello - Seržs Derošs, Dezdemona - Ieva Rācene

Ja jūs kādreiz nomāc nīgrs garastāvoklis, melanholiskas skumjas, tracinoša bezspēcība, dodieties uz Latvijas Nacionālās operas uzvedumu Otello. Sākoties baleta izrādei, pamazām sajūtiet kā ķermenis atslābst un prātā ieplūst brīnišķīgs vieglums. Acu skatiens uztver dejotāju kustību perfekciju, emociju kokteili, kas norisinās uz skatuves un piestrāvoto atmosfēru. Dejotāju ķermeņa plastiskums atgādina brīdi, kad pļavā ziedus noglāsta vēja brāzma. Tie saliecas ideāla leņķī, lai pēc brīža atkal izslietos taisni paceltām galvām. Absolūta cilvēka ķermeņa kustību un mūzikas sinhronitāte, kas iedarbojas uz skatītāju teju hipnotizējoši.

Kopskats

Dojotāji? Aktieri? Abi? Uzveduma galveno lomu izpildītājus negribas ietvert vienā raksturojošā vārdā, jo izdejojot Otello, viņos runā viss – ķermenis, seja, acis, bezbalsīgie kliedzieni. Otello, gluži kā mēmā kino klasika, skatītājā bez neviena izsacīta vārda uzjundī visniansētāko emociju buķeti, no iemīlēšanās gaisīgā pacēluma līdz greizsirdības mokošo taustekļu satvērienam. Galveno lomu izildītāji simtprocentīgi iejūtas tēlos, izliekot sevi izrādē gandrīz biedējoši atklāti. Vai atrast ideālāku Šekspīra radītā Otello varoņa atveidotāju par amerikāņu dejotāju Seržu Derošu? Viņa perfektais ķermenis, uz kura, atrodoties nepārtrauktā kustībā, lāso sviedru lāsītes, liek aizmirst par klasiskā baleta priekšstatiem. Viegla, bet ne banāla, erotikas klātbūtne, kas liek noticēt traģiskajam mīlasstāstam. Nojaucot robežu starp izrādi un realitāti, skatuvi un skatītāju vietām.

Otello - Seržs Derošs

Ievas Rācenes atveidotā Dezdemona iemieso sievišķīgu trauslumu un spēku vienlaikus. Viņa ir dzīva, vitāla, brīva – kā tikko izšķīlies tauriņš, kas pirmoreiz sajūt pasaules elpu. Un, Jago! Lūk, jums īstens zemiskuma, nelietīguma un nekrietnuma iemiesojums perfektā Andra Pudāna sniegumā!

Jago - Andris Pudāns. jpg

Vienu no spilgtākajām un starptautiski atzītākajām Krievijas aktuālajām horeogrāfijas zvaigznēm Alla Sigalova ir spējusi radīt baleta izrādi, kas nepieder konkrētam laikmetam. Askētiskās dekorācijas paver iespēju fantāzijas lidojumam par laiku un vietu, kur norisinās izrādes darbība. Scenogrāfa Andra Freiberga darbs panācis gluži vai caurspīdīguma iespaidu, viss ir plūstošs un mainīgs. Fona nekonkrētība izceļ dejotāju kustības, tumsai iesniedzoties nebūtībā.

Ottelo

Izrāde provocē, taču tā nekādā gadījumā nav kaitinoša, neomolīga spēlēšanās ar skatītāju. Tieši otrādi – precīza ziņa, skaidri nolasāma un izcili baudāma horeogrāfija iedarbojas uz īstajiem emociju līmeņiem. Pirmajā cēlienā priekšplānā ir skaistums, iemīlēšanās reibonis, laime, kaisle, savukārt otrajā dominē cilvēka zemiskākie instinkti – greizsirdība, naids, viltība. Skatītājs tiek iemests divās galējībās un Otello panāk svarīgāko – līdzpārdzīvojumu, ko dažkārt tik grūti izdarīt klasikas darbiem.

Izrādes mūzikai piemīt hipnotizējošs spēks – Baha ģenialitāte savijas ar 20. gadsimta novatoru Ksenaka un Terterjana mūziku. Vienubrīd skaņdarbi glāsta, citu – gluži kā ar naža asumu uzplēš galveno varoņu brūces vēl dziļākas. Ar apbrīnojamu spēku tā uznes septītajās debesīs un iegrūž nāvē.

Trausls skaistums, brīnišķīgs vieglums – Otello ir kas vairāk par baleta izrādi. Tā ir tikpat smeldzīgi skaista kā tauriņa spārnu vēzieni.

Foto: Andris Tone, LNO arhīvs

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *