Vai jūtat, kā uz skausta saceļas spalviņas? Kā nagi iegriežas zemē? Kā sašaurinās acu zīlītes, kad koncentrējaties skatienam tālumā?
Jūsos pamodusies vilcene. Un nav jau nekāds brīnums – pēc Sievietes, kuras skrien ar vilkiem izlasīšanas, pa Latvijas pilsētām, lauku ceļiem un mežu takām tiešām pārvietojas sievietes – vilcenes. Bet nebaidieties. Viņas nekož, neuzbrūk, nemedī, vismaz burtiskā nozīmē, nē. Taču viņas var pamanīt jau pa gabalu, jo viņas izceļas. Viņas neiet raitākā solī, viņas sejas neklāj vairāk smiņķa, viņām nav vairāk naudas vai vairāk spēka. Taču ir kas tāds, ko nevar nopirkt par nekādām pasaules bagātībām – Pirmatnējās Sievietes balss.
Kā viņas to atradušas? Uz to atbilde jāmeklē 640 lapaspusēs. Lapaspusēs, kas gluži kā auksta ūdens glāze tuksneša vidū remdēs slāpes jeb sevis meklējumus daudzām, jo daudzām sievietēm. Sievietes, kuras skrien ar vilkiem nav tradiconālā pašpalīdzības grāmata. Neviens jums neskaidros cik skaista, brīnišķīga jūs esat tikai tam noticot. Nē, jums būs jāurķējas sevī slāni pa slānim, gluži kā psihoterapeita kabinetā, lai kaut mazliet aizraktos līdz kodolam.
Bērnībā mēs visas esam klausījušās un lasījušas pasakas. Skaistas, skumjas, bailīgas un cerību pilnas. Dažas zinājām no galvas, citas gribējām aizmirst uzreiz pēc izlasīšanas. Mēs mazliet ticējām, ka labais visbiežāk uzvar ļauno. Ka taisnība triumfē un pāridarītāji saņem pēc nopelniem. Ka prinči izvēlas Pelnrušķītes un Sniegbaltītes. Ka neglītais pīlēns reiz pārvērtīsies par gulbi. Bet, atzīsim, pasakas un teiksmas līdz šim esam lasījušas/klausījušās tikai kā stāstu. Mēs neesam uzdevušas jautājumu, ko simbolizē Vasilisas Brīnumgudrās ceļš pie briesmīgās raganas pēc uguns. Mēs neesam aizdomājušās, kāpēc dažas sievietes tik stipri atgādina Neglīto pīlēnu. Neesam uzdevušas jautājumu – vai Sērkociņu pārdevējas izmisīgie centieni sasildīties pie pēdējo sērkociņu liesmas, nav mēģinājumi uzšķilt pazudušo radošuma dzirksti? Mēs esam aizmirsušas par to, ka dažas teiksmas mūs patiesībā brīdina par to, cik viegli ir aizduļķot savu dvēseles upi un ļaut tai gadiem nīkuļot.
Bet, jāieklausās! Grāmatas autore, folosofijas zinātņu doktore un aizrautīga seno teiksmju glabātāja Klarisa Pinkola Estesa ir gatava mums pastāstīt daudz pasaku un nostāstu. Gan tādas, kuras jau bērnībā būsim dzirdējušas, gan tādas, kas nāk no tālām zemēm un citām kultūrām. Mums tikai jāsasprindzina acis, jāsaspicē ausis un jātver prāts un jāļauj stāstam ieplūst mūsos. Pēc tam viņa paņem mūs aiz rokas un gluži kā dzīvesgudra simtgadīga māmuļa, aizved mūs stāstnieku, burvju, dievību lokā. Viņa aicina mūs ieklausīties pasaku un teiksmju dziļākajos slāņos, uzdot jautājumus, doties atbilžu medībās. Pēc katra stāsta liekot atkailināt dvēseli un pašaustīt sevi – vai es klausos savā intuīcijā, vai manu radošumu neierobežo pašas uzcelti šķēršļi, vai esmu pietiekami drosmīga, vai izdarot izvēli, es uzticos sev? Daudzi, jo daudzi jautājumi, kas lasot šo grāmatu jāpajautā sev. Tas viss, lai atrastu, stiprinātu un vairs nekad nepazaudētu svarīgāko – Pirmatnējo Sievieti sevī.
Pirmatnējā Sieviete ir medniece, vilcene, dabiskā būtība. Viņa ir rotaļīga spītniece, pārliecināta drosminiece, neganta dieviete. Viņa ir spīdums sieviešu acīs, kas kāri tver pārsteidzošo un skaisto. Viņa ir savvaļīgā būtība, kas ļauj pieskarties mūsu dvēselei, pat ja esam uzcēlušas bruņas. Viņa gatava runāt caur mums, kad esam sapinušās neizlēmībā un pārliekā kautrībā.
Pirmatnējā Sieviete ir sargājusi mūs miljoniem gadu, no pirmās sievietes uz Zemes un sargās līdz pat pēdējai. Mums tikai vajag viņai ticēt un ik pa laikam ieskatīties acīs. Ieskatīties savā dvēselē.
Sievietes, kuras skrien ar vilkiem nekādā gadījumā nav pašpalīdzības grāmta, kas piedāvā veiksmes recepti. Lielākā kļūda būtu gaidīt no grāmatas 10 soļus līdz laimīgai dzīvei. Nē, nē! Vai mežs mums atklāj savu noslēpumu, kapēc pēc pastaigas tajā jūtamies tik enerģiski uzlādētas? Vai jūra pačukst mums savu varenības atslēgu, kāpēc pēc peldes tajā mēs jūtamies kā dievietes? Vai melnā zeme, kurā iegremdējam savas rokas, lai iesētu sēklu, liek skaidri nojaust, kāpēc jūtamies kā attīrījušas iekšējo pasauli. Nē! Mēs to mācāmies pašas – paaudžu paaudzēm. No tās pirmās reizes, kad turoties mammai pie rokas, nedroši ļāvām vilnim pieskarties pirkstu galiem. No pirmās reizes, kad vecmāmiņa mums parādija dzīvības spēka brīnumu – kā no sastingušas sēklas cauri zemei izlaužas zaļš asns. Caur viņām runāja Pirmatnējā jeb Savvaļīgā sieviete, kas mācija mums apjaust dzīves sniegto brīnuma spēku.
Lasiet pa lapaspusei, lasiet pa daļām, nebīstaties no grāmatas biezuma. Tā nav jāizrauj vienā reizē, bet gan čaulu pa čaulai jāloba dziļāk līdz kodolam. Mācoties atkal vairāk ieklausīties intuīcijas balsī, laicīgi atpazīt Zilbardi un pieņemt īstos lēmumus, mācoties nebaidīties atklāt savus tumšākos noslēpumus. Nekautrēties no sevis, no saviem hobijiem, no savas dzīves. Iet “mežā un medīt”, lai cik ļoti bail sākumā būtu.
Grāmatas autore, stāstniece, aicina mūs ieskatīties vilceņu acīs. Mācīties no tām, lai mēs pašas atrastu vilcenes dabu sevī. Izlaistu nagus, kad tas nepieciešams; ietu kur rāda deguns, ja daba tā liek; sargātu savus mazuļus gan tiešā, gan pārnestā nozīme; glabātu uzticību savam baram; spicētu ausis, kad sajustu tuvojošās briesmas; ēstu, kad vēlamies; rūktu kad vēlamies; mīlētos, kad vēlamies.
Kā vilcenes mežā. Kā vilcenes lielpilsētā. Kā vilcenes jebkurā pasaules malā.