Atvadas bērnībai

Atšķirot ilgi gaidīto Elenas Ferrantes tetraloģijas trešo turpinājumu Aizbēgt vai palikt, ar baudu iegrimu aizraujošajās Elenas un Lilas draudzības peripētijās. Ja pirmajās divās grāmatās varējām sekot abu meiteņu bērnībai un spurainajam pusaudžu vecumam, tad trešais turpinājums pārved lasītāju pār pieaugušo pasaules slieksni. Dzīves posmā, kas sagrauj ilūzijas, liek cīnīties, kad veselais saprāts tiecas pēc stabilitātes, bet sirds – pēc elpu aizraujošas kaislības. Kad ego tiek sadrumstalots turpinājumā – bērnā, bet tā vien gribas meklēt atbildi uz jautājumu – kas tas es īsti esmu?

Stāsts turpina vīties galvenās varones Elenas acīm, kas bauda sava romāna panākumu augļus. Viņu ciena, Elenas grāmatas tirāža turpina palielināties, saderināšanās ar no respektablās ģimenes nākušo Pjetro sola tikpat stabilu augšupejas turpinājumu un iespēju beidzot izrauties no savas bērnības pilsētas Neapoles skavām, lai pārvāktos uz Florenci. Un tad nāk palīgā sauciens no Lilas, kas cīnās par izdzīvošanu smagā rūpnīcas darbā, bet valstī uzņem apgriezienus sociālie nemieri, kuros sieviete tiek iesaistīta. Atkal abu draudzeņu dzīves krustojas, lai veiksmes svaru kausi nosvērtos par labu vienai vai otrai. Jo Elenas dzīvi izmaina bērna piedzimšana, vīra savrupība liek apšaubīt savu sievišķību, bet radošais izsīkums – rakstnieces talantu. Uz skatuves parādās Nino – Elenas slepenā mīlestība, Lilas bijušais mīļākais, kas sagriež kājām gaisā jau tā savandītās dzīves.

“Aizbēgt vai palikt?” šis jautājums urda, nedod miera, kā uzstājīga muša sīc prātā un izaicina izšķirties par lēmumu, kas mainīs dzīvi.

Trešā grāmata, lai arī te risinās izšķiroši notikumi, nav tik spraiga kā iepriekšējās, taču ļauj iepazīt tuvāk Elenas pasauli, šķetinot kas ir šī saite, kas tik cieši tur abas sievietes kopā. Lilas raksturs ir tik kaitinošs, skarbs, bet pat lasītājs, līdzīgi grāmatas varoņiem, arvien gaida viņas parādīšanos uz skatuves. Jo tas sola izaicinājumus, nebaidoties sadot pa muti kādam burtiskā nozīmē. Joprojām neesmu atkodusi Lilu, bet jūtams, ka rakstniece to ļauj iepazīt pamazām, sagatavojoties grand finale tetraloģijas noslēgumā. Un atkal jau aizšķirot pēdējo lapaspusi, piezogas nepacietība izlasīt ātrāk pēdējo grāmatu. Šīs viennozīmīgi ir atvadas bērnībai – gan Elena, gan Lila kļūst pieaugušas, aizvien pietuvojoties savām lielākajām bailēm – palikt par tām sievietēm no rajona, kas noslīkst rūpju upē, mātes lomā un kļūst par vienkārši tukšām čaulām bez satura. Dzīvojot svešas dzīves, ne savas. Eksistējot, nevis elpojot dzīvi.

Grūti iedomāties labāku kompāniju rudenīgajiem vakariem kā Ferrantes romānu ciklu. Lai arī tuvāks sieviešu auditorijai, tas nevienā brīdī nav banāls vai iepriekšparedzams, rakstnieces bagātā valoda ļauj izgaršot stāstu vārdu pa vārdam (te noteikti jāatkārtojas un jāpiemin brīnišķīgais Daces Meieres tulkojums no itāļu valodas). Velkot paralēles ar ēdienu, Ferrante ir izcila šefpavāre. Esmu pārsteigta, izbaudu lasīšanas procesu un ar nepacietību gaidu atkalsatikšanos – noslēguma grāmatā Pazudušais bērns.

Izdevējs: Zvaigzne ABC

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *