Baltā gulbja stāsts

Meitene uz kraujas

Godīgi sakot, nenojautu, ka šī grāmata pēc pēdējās lapaspuses aizvēršanas atstās tik spēcīgu pēcgaršu. Likās, ka tas būs vairāk vai mazāk tradicionāls dzimtas romāns ar nojaušamiem kāpinājumiem un pavērsieniem. Taču Meitene uz kraujas aizķer ar sajūtu, ko varētu pielīdzināt baleta izrādes vērošanai – ar spalvas vieglumu tiek iznesta dzīve, aiz kura slēpjas dramatisms, sāpju un mīlestības neizdibināmie ceļi. Galvenajai varonei nodejojot to tik viegli, ka skatītājam tas paskrien kā acumirklis.

Sākumā iepazīstam Auroru, kuras neparastajā personā izvīts romāna vēstījums. Automātiski pieņemot, ka kundze cienījamā vecumā vēlas izstāstīt savu raibo mūžu, ļāvu autorei aptīt sevi ap pirkstu – tie, kas izlasīs grāmatas beigas, sapratīs kāpēc es tā saku. Bet nu pie sākuma, kur iepazīstam Auroru kā mazu meitenīti, kura kādu dienu uz kraujas malas uzrunā Greniju. Sievieti, kas pēc smagiem pārdzīvojumiem no Ņujorkas atgriezusies vecāku dzimtajās mājās Īrijā. Pamazām abas sadraudzējas un Grenijai pret mazo Auroru rodas mātišķas jūtas, jo meitenīte bērnībā zaudējusi mammu, bet Grenija pati piedzīvojusi spontāno abortu. Abas satuvina arī Auroras tēvs, kurš lūdz Grenijai pieskatīt meiteni, kamēr pats regulāri dodas noslēpumainos izbraucienos ārpus valsts. Grenijai grūti izprotama ir pašas mātes nosodošā attieksme pret draudzību ar meitenīti, līdz viņa sāk stāstīt gadsimtu senu vēsturi – par saitēm, kas vienojošas abas ģimenes. No mīlestības līdz naidam ir viens solis un senais noslēpums šo teicienu kliedzoši ilustrē.

Sagatavojieties uz pamatīgu iedziļināšanos vairāku tēlu dzīvēs. Stāstījums aizskar daudzus likteņus un vienubrīd lasītājs var krietni apjukt, taču palīgā nāk stāsnieces Auroras uzzimētais dzimtas koks, kas ievieš zināmu skaidrību. Grāmats autore Lūsinda Railija prot uzturēt intrigu un lasāmvielu tiešām grūti nolikt malā. Izņēmums varbūt ir vienīgi brīžos, kad stāstījums pievēršas Grenijas Ņujorkas mīlestības Meta dzīvei – šie paralēlie notikumi šķita lieki un pat mazliet naivi. Piedodiet, neticu, ka vīrieši mēdz būt tik lētticīgi.

Gana interesantais kodols un absolūti negaidītais noslēgums ir tas, kas mani ievilka šī stāsta valgos. Te ir vieta pārdomām par nelokamību, aizvainojumu, kas var tikt nests sirdī paaudzēm ilgi, bet pāri visam – saitēm, sirdsbalsi, kas liek cilvēkiem sekot nevis prātam, bet mīlestībai.

Izdevējs – Zvaigzne ABC

Comments 0

  1. Pingback: Latvijas blogāres apskats #36 (02.02.-08.02.). | baltais runcis

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *