1

Bērna sirds

Bille ir jālasa, jāpārlasa un atkal jau jālasa. Bille it kaut kas tāds…. tik patiess, dziļš, sirdsilts. Bille ir bērnība. Bērnība tās īstajā garšā, nozīmē un dzīvošanā. Bille ir stāsts par bērnību bērna acīm.

Bille pieķeras tev pie rokas un ved. Stāsta neatraudamies, brīžiem ar puņķiem, brīžiem ar bērnišķīgi skaļiem izsaucieniem, brīžiem ar brīnumu pilniem čukstiem. Bille tevi neatstāj ne uz mirkli. Bille, tāpat kā visbiežāk tu pats, lasītāj, cenšas visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas, bet sanāk tā, ka tu esi izdarījis galīgi šķērsām. Un tad tevi nosauc par lēveri un tu kopā ar Billi nolien stūrī izraudāties. Bet jau nākamajā mirklī jūs nostrādājat kādu delverību un lietusmākonis aiziet tālēs, pašķirot saules starus.

Bille beidzot atkal nonāk pie lasītājiem – apgāds Mansards pārizdod šo brīnišķīgo triloģiju. Šobrīd iznākusi pirmā daļa, kurā satiekam mazo Billi viņas mājās trokšņainajā Vārnu ielā. Mammuča stingrā roka vienmēr uzpasē un noliek pie vietas, dažkārt pelnīti, bet bērna acīm skatoties – visbiežāk jau nepelnīti. Papucis jau gan vienmēr nojauš, ka Bille grib tikai kā labāk, tikai viņa tāds mazs ņipars, kas neko vēl īsti nesaprot no skarbās pieaugušo dzīves. Un tad ir draugi, ai, tā jau vesela pasaule. Ar tiem var darīt kopā lielas lietas, dalīt gardu rupjmaizes ņuku un doties meklēt Leiputriju ar ķīseļa krastiem. Vecmāmiņa daudz nerunā, bet kopīgās pastaigās pa pirmskara Rīgu no viņas jau var izlūgties kādu gardu stāstu par viņas meitenes gadiem. Un, ja vēl viņa paņem līdz uz valsts svētkiem un no tāluma izdodas palūkoties uz pašu Ulmani, Billes brīnumu lādīte pildās līdz ar malām.

Daļēji autobigrāfiskajā darbā Vizma Belševica runā caur bērna sirdi, tik tieši un nekautrīgi, ieperot nocietinājušās sirdis, atgādinot par sirdsapziņas tīrību un vienkāršu, beznosacījumu mīlestību. Man gribas teikt – par īstu bērnību. Kurā krītot, nobrāžot ceļus un ceļoties piedzīvo tik daudz iespaidu un brīnumu, ka pat pieaugot, vienmēr saglabā to labo bērnišķīgo naivuma devu un spēju priecāties pat par šķietamiem sīkumiem. Lasot, gribas smaidīt un raudāt vienlaikus, tik dziļi rakstniecei izdodas piekļūt sirdij. Īpaši atceroties, par cik gan daudz lietām bērnībā sapņojām, sākot: “Kad izaugšu, tad…”. Bet tu pieaudz un saproti, ka patiesībā vēlies atkal piedzīvot tās lietas, kas nav nopērkamas ne par naudu, ne sasniegumiem. Gluži otrādi, tā ir vēlme atkal piedzīvot bērnības bezrūpību, meklot jaunas smaržas, atklājot neredzētas zvaigznes, meistarojot no nekā rotaļlietas un skrienot kurpju pazolēm zibot putekļu mākonī. Jo Bille ir tieši par to nemieru, kas mūs visos mīt iekšā – dziļāk vai seklāk, bet tas tur briest un dīgst, līdz šāda grāmata atver kādas slūžas.

Grāmatas mūs ietekmē, nojaušam to vai nē. Bet gribas teikt, lasot Billi, Tu lasītāj, kļūsi bagātāks. Ar siltu gaismu, kas piepilda sirdi, ar atmiņu stāstiem par paša bērnību, kas pamudināti spruks ārā no prāta dzīlēm un laiku. Jā, laiku, jo lasot, tas pārstāj ritēt.

Comments 1

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *