Birstošās smiltis

   

Man tik ļoti tīk mirklis, kad atbraucot mājās no pludmales, no līdzpaņemtās grāmatas izbirst smilšu graudiņi. Tad šķiet, ka grāmata līdz ar mani izbaudījusi saules, ūdens un smilšu vasarīgo spēku. Liekas, ka grāmata smaržo pēc brīvības. Jūras.

Dažas grāmatas kaut kādā mistiskā veidā nonāk pie manis tieši tad, kad rodas ideāli apstākļi tās lasīšanai. Stāstu Sieviete smiltīs atšķīru atrodoties pludmalē un jau ar pirmajām lapaspusēm mani pārņēma jocīga sajūta. Jo es vairs, goda vārds, nesapratu – vai smiltis, kas birst arā no lapaspusēm, ir no pludmales vai no paša stāsta.

Galvenais varonis, kukaiņu kolekcionārs Niki Dzimpejs, dodoties ikdienišķa braucienā, lai papildinātu savu kolekciju, iemaldas dīvainā ciemā. Ciema mājas atrodas nevis virs zemes, bet smilšu bedrēs un pie tām piekļūt iespējams vien nolaižoties pa virvju kāpnēm. Izsalkums un nogurums ievilina viņu vienā šādā mājoklī, kur Niki sastop kautrīgu un šķietami mazliet dīvainu saimnieci. Lai novērstu smilšu un vēja postošo iedarbību, viņa katru nakti līdz pat rīta gaisma rok smiltis, kuras ar spaiņiem vietējie uzvelk augšā līdz bedres malai. Darbs Niki liekas pilnīgi bezjēdzīgs, jo pa dienu smiltis bedrē sabirst atkal tikpat daudz. Kā paskaidro sieviete – tā ir vienīgā iespēja saglābt ciemu un mājas, kur cilvēki mitušas jau vairākas paaudzes.

Smiltis iekļūst pilnīgi visur – pārtikā, apģērbā, uz ķermeņa, turklāt tās var jebkurā mirklī ar savu smagumu sagraut arī māju. Bet sieviete tik un tā spītīgi aizstāv savu pārliecību – te dzīvot un nenogurstoši rakt smiltis ir viņas pienākums.

Kad Niki pārlaižot nakti pārliecinās, ka smiltis no rīta uz viņa izveidojušas ne tikai paprāvu kārtiņu, bet iekļuvušas mutē, degunā, zem drēbēm, viņa vienīgā vēlme ir pēc iespējas ātrāk tik prom no dīvainās mājas, sievietes un ciema. Bet virvju kāpnes ir pazudušas. Un bez tām no bedres izkļūt nav iespējams. Viņš ir smilšu pasaules slazdā.

Grāmatas autoram Kobo Abe ar japāņu rakstniekiem raksturīgo vieglumu izdodas pasniegt šķietami absurdas situācijas. Stāsta izlasīšanu var salīdzināt ar tauriņu spārna pieskārienu – tas izbrīna, aizkustina un liek ietrīsēties ķermenim. Un bezgalīgu smilšu graudu klātbūtne jūrmalā tikai paspilgtina šīs grāmatas ietekmi.

Izdevējs: Jumava