Detektīvu izsaucāt?

Pleds, kūpoša tējas tase un labs detektīvs – šī kombinācija jau vien ir neliela laimes recepte. Varbūt prietrūkst tikai sniega kupenas ārā, lai iegremdētos pilnīgas labsajūtas mākonī. Bet mūžam lietainā Londona no grāmatas lapaspusēm līdz ar to ievelk sevī vēl pamatīgāk, jo lasīšanu pavada gada nogalei neraksturīga lietus šalkoņa aiz loga. Nudien nespēju noturēties neiebāzusi savu degunu Roberta Galbraita jeb … Lasīt tālāk!

Aizturiet elpu un ienirstiet

Grāmata, kas mazliet uzdzen paniku – jo kādā brīdī lasot, patiešām sāk aptrūkties elpa. Stāsts pulsē, izplešas, bez žēlastības skrāpē sirds apvidū, un Tev, lasītāj, neatliek nekas cits kā ar asarām acīs to izlasīt. Kristofam Onodibio ir izdevies radīt darbu, kas it kā attēlo divu cilvēku piesātināto ikdienu, bet ar skalpeļa precizitāti uzšķēržot abu galveno varoņu sirdis. Viņš, Cēzars, žurnālists … Lasīt tālāk!

Grand finale

Pēdējā lapaspuse aizvērta, ir gan miers, jo izlasīts noslēdzošis tetraloģijas turpinājums, gan skumjas – par varoņu dzīvi, realizētajiem un nerealizētajiem sapņiem. Izdzīvots līdz kā reti kurai pēdējā laika lasāmvielai, domāts par to vēl ilgi pēc grāmatas izlasīšanas. Kas ir šis magnēta kodols, kas pievelk pie Ferrantes darbiem? Vai izstāstītas reālās dzīves notikumu atmiņas vai tēli piedzimuši autores prātā paši no … Lasīt tālāk!

Atvadas bērnībai

Atšķirot ilgi gaidīto Elenas Ferrantes tetraloģijas trešo turpinājumu Aizbēgt vai palikt, ar baudu iegrimu aizraujošajās Elenas un Lilas draudzības peripētijās. Ja pirmajās divās grāmatās varējām sekot abu meiteņu bērnībai un spurainajam pusaudžu vecumam, tad trešais turpinājums pārved lasītāju pār pieaugušo pasaules slieksni. Dzīves posmā, kas sagrauj ilūzijas, liek cīnīties, kad veselais saprāts tiecas pēc stabilitātes, bet sirds – pēc elpu … Lasīt tālāk!

1

Aizraujošais Neapoles seriāls

Ja ar Elenas Ferrantes tetraloģijas pirmo grāmatu Brīnišķīgā draudzene cīnījos ilgi, tad lasot otro daļu Jaunais uzvārds , tekstu acu priekšā skatījos gluži kā seriālu, kurš ar katru nākamo sēriju ievelk stāstījumā aizvien vairāk. Joprojām apbrīnoju Ferrantes spēju rakstīt tik vizuāli baudāmā valodā (te noteikti jāuzteic tulkotājas Daces Meieres talantīgais ieguldījums), ka lapaspuse pēc lapaspuses paskrien gluži nemanāmi. Un te nu … Lasīt tālāk!

Sadraudzēties ar grāmatu

Ne visai bieži ar grāmatu man bijušas tādas attiecības, ka esmu to nolikusi malā vairākas reizes. Ar domu – ja nelasās, tad nelasās. Tomēr intereses vēlniņš turpināja skubināt, bet ja nu tomēr? Nepārprotiet, Elenas Ferrantes grāmata Brīnišķīgā draudzene man nešķita slikta. Vienkārši, uzsākot lasīt, stāsts nedevās rokās. Ik pēc pāris lapaspusēm zaudēju uzmanību tēlu daudzumā un uzvedībā, pašas domām aizceļojot citā … Lasīt tālāk!

“Līdz kāzām sadzīs!”

Šo teicienu bērnībā droši vien dzirdējusi teju ikviena meitene. Nobrāžot celi, sasitot roku, ar pieri ieskrienot sienā – “Līdz kāzām sadzīs!”, teica māmiņa vai vecmāmuļa un tas vienmēr nomierināja, ka tiešām, pasāpēs, pāries un rēta nepaliks. Bet rētas var būt ne tikai ārēji redzamas, ir tādas, kas iekšā tiek ieskrāpētas bērnībā un paliek tur, dvēselē, uz mūžiem. Leididī aug kādā … Lasīt tālāk!

Aleksa Kapī Cīrihe/ Alex Capus: My Zurich

Šveiciešu rakstnieka Alekss Kapī (Alex Campus) vizuālais tēls kalpo kā amata ilustrācija: izpūris matu erkulis un vilnas žakete, kuras kabatā noslēpta veclaicīga tintes pilspalva. Viņa enerģija un harisma jūtama arī jaunākā darba Leons un Luīze lapaspusēs, kur uz vēsturisko 20 gs. notikumu fona savijas divu cilvēku likteņi, radot vienu no spilgtākajiem mūsdienu literatūras pāriem. Ikdienā autors sastopams savā bērnības pilsētā … Lasīt tālāk!

7

Metāla varoņi

Reiz viņi bija jauni sirdīs, bērnišķīgi naivi vēl prāta, bet viņu dvēseles plosīja mīlestība. Nē, ne jau uz skuķiem, tas pats par sevi, bet gan uz kaut ko pamatīgāku, kas asinīm liek sakāpt galvā un pārējai pasaulē sašķīst lauskās, vismaz uz mirkli. Viņi bija matainie, autsaideri, kas cīnījās kaujās ar sevi, skrēja ar pierēm pret pašu uzceltām nedrošības sienām un … Lasīt tālāk!

3

Tētis un makšķerēšana

Ziemassvētkos tētim rakstīta vēstule par vienu no mūsu iemīļotākajiem kopīgajiem piedzīvojumiem manā bērnībā – makšķerēšanu.  Tētis atkal ņems līdzi zvejot! Vakarā tiek noslēgta svinīga vienošanās – es bez kurnēšanas celšos, tad tētis ņems mani līdz uz ezeru līdakās. Protams, kad tētis rausta plecu nežēlīgi agrajā rīta stundā, acis liekas kā pielipušas ar līmi, tik ļoti gribas palikt migā. Kad kaut … Lasīt tālāk!