Ja vien viņiem piemīt tik veselīga humora deva kā Kvido. Galvenajam varonim, kam patīk dramatizēt, pārspīlēt, runāt tieši un visādi citādi būt pamatīgi uz nerviem krītošam. Čehu autora Mihala Vīvega kolosālā grāmata Suniski pasakainie gadi ir kā svaiga gaisa malks pasaulē, kur optimismu tirgo veikalos. Es neatklāšu kā piedzimst Kvido, jo šis ģeniālais apraksts visos daiļrunīgajos sīkumos ir jādzird … Lasīt tālāk!
Rīga – Pekina pusotrā dienā
Ceļojums 520 lapaspušu garumā ilga tikai pusotru dienu, bet cik ļoti gan gribējās vēl. Vēl piedzīvojumu, kuros iekuļas divi mazliet traki cilvēki, kas nolēmuši realizēt ideju – nokļūt no Rīgas līdz Pekinai ar autostopiem. Bez iepriekš atliktiem ietaupījumiem, bez skaidri izstrādāta plāna, bez nokārtotām vīzām un galu galā – bez jebkādas nojausmas vai tas vispār ir iespējams. Tieši šī … Lasīt tālāk!
Jā! Vairāk izcilas arhitektūras!
Kā vienkāršā veidā paskaidrot cilvēkiem, kas nav saistīti ar arhitektūru, pašu procesu – sākot no pasūtītāja vēlmju uzklausīšanas līdz pat idejas realizācijai? Kā parādīt to, kā ideja pārvēršas par reāli taustāmu maketu un pēc tam projektu? Kā izskaidrot, cik dažādi un radoši arhitektu birojs pieiet problēmu risinājumiem, atbildi nereti atrodot gluži neiedomājamos veidos? Kas notiek tad, kad ideja tiek … Lasīt tālāk!
Gardais literatūras pīrāgs
Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība. Tieši tik garš un sākotnēji nesaprotams šķiet grāmatas nosakums. Lai kā tu sākumā censtos to iegaumēt, tas aizmirstas jau nākamajā mirklī un turpina spēlēt paslēpes tavā prātā. Arī grāmatas noformējums, kas patiesībā ir mazliet garlaicīgs, attur no ķeršanās klāt šim literatūras pīrāgam. Bet kā teica mana vecmāmiņa man bērnībā – “Nespried par vīru pēc … Lasīt tālāk!
Birstošās smiltis
Man tik ļoti tīk mirklis, kad atbraucot mājās no pludmales, no līdzpaņemtās grāmatas izbirst smilšu graudiņi. Tad šķiet, ka grāmata līdz ar mani izbaudījusi saules, ūdens un smilšu vasarīgo spēku. Liekas, ka grāmata smaržo pēc brīvības. Jūras. Dažas grāmatas kaut kādā mistiskā veidā nonāk pie manis tieši tad, kad rodas ideāli apstākļi tās lasīšanai. Stāstu Sieviete smiltīs atšķīru … Lasīt tālāk!
Androgīnais trauslums
Sieviete un vīrietis. Iņ un jaņ. Emocionālais un fiziski spēcīgais. Vai nākotnē šī robeža kļūs aizvien nenoteiktākā un dalījums pēc dzimuma pastāvēs vien vēstures grāmatās? Un kas, patiesībā, ir mums reālajā pasaulē zināmie modeļi Andrejs Pejics vai Jeroslavs Barišņikovs – sevī apmaldījušies vīrieši vai androgīni, kuriem sievišķās un vīrišķās pusēm nav striktas dominances, bet, kas vajadzības gadījumā piemērojas situācijai? Ursulas … Lasīt tālāk!
Mammu, kāpēc…
…. gan trusi nedrīkst saukt par dievu? Vai jēzusberniņš nav kļūda, jo Marijai taču viņu neplānoja? Tik brīnišķīgi naivus jautājumus var uzdot tikai bērns, kuram pasaule vēl nav uzbūvējusi apkārt aizspriedumu robežas. Kad viss šķiet vienkāršs, atklājumu pilns un nemainīgs. Autorei Sārai Vinmanei grāmatā Kad dievs bija trusis ir izdevies paskatīties uz pasauli ar bērna acīm. Bet tā, lai to … Lasīt tālāk!
Istaba, no kuras nav iespējams iziet
Tik – tak, tik – tak. Tikšķ pulkstenis. Tik – tak, tik – tak. Sitas tava sirds. Apkārt četras sienas un augšā pa jumta logu iespīd neliels gaismas stars. Dzelzs durvīm priekšā neuzmināms kods. Tik – tak. Vai viņš šonakt nāks? Tik – tak. Vai iespējams nesajukt prātā? Emmas Donohjū jaunākais darbs Istaba sniedz atbildi uz jautājumu – kā izdzīvot … Lasīt tālāk!
Mazliet biedējošie little people
Es tiešām neatceros, kad pēdējo reizi skatoties/lasot/klausoties kaut ko, man būtu palicis bail. Nu zini, tā ir tā mazliet neomolīga sajūta, kāda mēdz piemeklēt, kad nakts vidū aizej padzerties uz virtuvi ūdeni un neieslēdz gaismu. Kad šķiet, ka kaut kur istabas stūros mīt “kaut kas”, kurš tulīt, tulīt pieskarsies tavām kājām. Sirds sāk pukstēt aizvien straujāk un vienīgā doma – … Lasīt tālāk!