Cilvēks, kura ikdiena izskatās kā ābols

Žurnāls LILIT palūdza man uzdot modes dizaineram Arvilam Lindem 55 jautājumus. Neikdienisķus, mazliet provocējošus un visnotaļ neparastus. Izrādījās, ka A. Lindem ir ne mazāk interesantas atbildes uz tiem!

Cik gadu vecumā pirmoreiz paņēmi rokā adatu?
Neesmu narkotiku cienītājs.

Iepriekšējā jautājumā, protams, bija domāta šujamadata. Kā nonāci līdz idejai par modes dizainu?
Es to sauktu par tīša netīšuma vadītu apstākļu sakritību, kas pāraugusi par aizraušanos. Kad stājos Latvijas Mākslas akadēmijā, lielākais vilinājums bija ne tik daudz kāda konkrēta nodaļa, bet pati akadēmijas vide, kas, manuprāt, ir tās lielākā vērtība, jo visām nodaļām simbiotiski līdzpastāvot, tiek radīta ārkārtīgi laba augsne radošai attīstībai.

Trakākais, ko līdz šim savā dzīvē esi izdarījis?
Laikam tieši tas, ka esmu kļuvis par modes dizaineru. No dabas mani interesē ļoti daudzas lietas, taču, ja kaut ko iesāku darīt, tad daru to uz pilnu klapi, jo mazāk vienkārši nav vērts.

Kuram dārzenim/auglim ir visideālākā forma?
Arbūzam, kas audzēts kastē.

Tātad – kantainam arbūzam?
Pārfrāzējot, tas ir visas civilizācijas spogulis, jo visas dzīvās radības, kas apdzīvo mūsu planētu, pielāgojas videi. Vienīgā radība, kas vidi pielāgo sev, ir cilvēks.


Ja tu būtu supervaronis, kā tu sevi dēvētu un ko glābtu?
Es drīzāk gribētu būt supernelietis – tie var brīvāk izpausties.

Visu laiku sliktākā filma ir?

Neņemos spriest – kas vienā situācijā liekas kaķa murgi, tas pēc kāda laika varbūt ārkārtīgi iepatīkas.

Tad atklāj epizodi no savas mīļākās filmas!
Tā ir no filmas Bēdīgi slavenie mērgļi (Inglorious Basterds), kur SS pulkvedis Hanss Landa pēc sarunas restorānā nodzēš savu cigareti saldajā ēdienā. Brīnišķīgs moments un žests.

Ja tavā varā būtu izmainīt vienu lietu modes pasaulē globālā mērogā, kas tā būtu?
Tā mainās pati, turklāt nepārtraukti!

Kāpēc dažreiz rodas iespaids, ka lielie modes metri ienīst sievietes kā sugu? Vismaz redzot to, ko viņi uzvelk nabaga modelēm?
Tā patiešām mēdz būt, taču ne gluži tiem, uz kuriem varētu attiecināt vārdu «metri». Turklāt uz skati šova dēļ apģērba gabali bieži vien tiek savilkti tādās komplektācijās un variantos, ka vidusmēra skatītājam tas var šķist kā balansēšana uz vājprāta robežas. Taču patiesībā tas ir tikai pasniegšanas veids, un katrs atsevišķs apģērba gabals pats par sevi ir pat ļoti valkājams. Un nevajadzētu jaukt haute couture ar valkājamo modi: augstā mode ir māksla – mākslinieka gara un ideju lidojums –, tās uzstādījums nav būt valkājamai, jo valkāšanai domāts prêt à porter.

Kādas, tavuprāt, ir galvenās tendences, ko vērts piefiksēt no modes namu rudens/ziemas kolekcijām?
Galvenais, kas tevi padara īpašu, ir stils, nevis tendences.

Modes burziņi – nepieciešamība, izrādīšanās vai pilnīga bezjēdzība?
Es teiktu, ka pārsvarā bezjēdzīga nepieciešamība, kas noved pie izrādīšanās.

Vai esi sniedzis autogrāfus?
Jā, Sanktpēterburgas modes nedēļā – vienai modelei uz krūts.

Vai tu tici karmai?
Teorētiski – tu pļauj to, ko sēj! Taču praksē viss nav tik vienkārši, jo atkarīgs no katra individuālā skatpunkta un izpratnes par to. Piemēram, kas vienam terorists, tas otram brīvības cīnītājs; kas vienam labs, tas otram var būt slikts.

Vai vīrieša apģērbā var būt kāds tabu?
Viss, kas vīrietim liek izskatīties ne pēc vīrieša! Taču lielā mērā tas atkarīgs no konkrētās personas.

Un sieviešu?
Svārki, kas ir jostas izmērā – tādus var valkāt vienīgi guļamistabā vai karnevālā, jo izskatās vulgāri, un vulgārsne tuvu nav sinonīms skaistumam. Apģērba uzdevums vispār ir padarīt tā valkātāju skaistāku, viņu izceļot, kā arī aizsargāt – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Tavs mīļākais apģērbs šobrīd?
Žakete.

Labākais modes/stila padoms, ko iesaki citiem?
Ja par kaut ko rodas šaubas, tad nešaubies – atmet to!

Tavs iecienītākais pārvietošanās līdzeklis?
Taksis, jo pēc izkāpšanas vari par to aizmirst.

Kas tevi sajūsmina un kaitina cilvēkos?
Sajūsmina cilvēcīgums, un kaitina tā trūkums.

Kāda izskatās tava ikdiena?
Kā ābols.

Kāpēc?!
Tāpēc, ka ābols. Nu pagaršo, tad redzēsi!

Pagaršoju. Pa rokai bija kraukšķīgs, sulīgs, no Polijas. Tomēr vēl nevaru saprast, kāpēc tava ikdiena līdzinās ābolam.
Ābols ir svaigs, spirdzīgs, vitamīniem bagāts. It kā esi pārliecināts, kā tas garšos, taču tam ir tik daudz veidu, ka tomēr nekad nevari būt par to īsti drošs – līdz brīdim, kamēr pagaršo. Tas ir par mani.

Vai, radot apģērbu, iespējams paust emocijas – mīlestību, naidu?
Mode rodas no emocijām, kā arī tā izraisa emocijas! Modes dizainers nevis seko modei, bet gan to rada. Turklāt labam dizaineram trāpīgi jāizjūt laiks, telpa un valdošās vēsmas tajā – sociālekonomiskie procesi un politiskās norises, jo tieši tas dizainu padara laikmetīgu un aktuālu.

Kā panākt, lai mūza tev sūtītu aizvien jaunas radošas idejas?
Mūza pie šī procesa ir jāpieradina. Bet galvenais – uz to visu pārāk neiespringt.

Tālākais punkts no mājām, kur esi bijis?
Alpi, ar kuriem esmu galīgi saslimis – iespējams, iepriekšējā dzīvē esmu bijis kalnietis.

Trīs lietas, kuras tu ņemtu līdzi uz nepadzīvotu salu?
Trīs skaistas sievietes! Tās gan nav lietas, taču, iespējams, tieši tas, ko es ņemtu līdzi.

Skaistākā sieviete, ko esi saticis?
Daudzas skaistas ir nācies satikt, bet neesmu pārliecināts, ka kāda bijusi skaistāka par citām, drīzāk – katrā tas skaistums kaut kādā veidā ir bijis unikāls.

Iztēlojies – tev ir unikāla iespēja uzaicināt uz vakariņām jebkuru sievieti. Kura tā būtu?
Iespējams, Īdija Sedžvika (Edie Sedgwick) – viena no Endija Vorhola filmu superzvaigznēm.

Viena lieta, kas būtu jāiegaumē katrai sievietei?
Sievišķība ir visa atslēga!

Kurš ir tavs gadalaiks?
Es uzskatu, ka nav nepiemērotu gadalaiku vai nepiemērotu laika apstākļu – tikai jāmāk tos izmantot savā labā, gūstot no tā baudu, piemēram, ziemā slēpoju, vasarā laivoju!

Kas vienmēr atrodams tavā virtuvē?
Vīna pudele. Bet vispār esmu no tiem, kam patīk gatavot, piemēram, māku uztaisīt kruasānus…

Kāda ir tava ideālā atpūta?
Alpu kalni, slēpes un pēc tam glāze viskija un laba grāmata.

Es gribu zināt dažas labas grāmatas.
Fjodors Dostojevskis Spēlmanis – aizraujoši tipāži un krievu dvēseles atspoguļojums; Venedikts Jerofejevs Maskava–Gailīši – brīnišķīgs postmodernisma paraugs, literārās valodas aizvietojums ar rupju, bet tajā pašā laikā bezgala asprātīgu sarunvalodu; Džordžs R. R. Mārtins Dziesma par ledu un uguni (visa sērija) – neatvairāms naturālisms; E. M. Remarks Laiks dzīvot un laiks mirt – aizraujošs kara psiholoģiskā fona attainojums; Roberts Holdstoks Mitago mežs – brīnišķīgi mistiska aura.

Bezjēdzīgākais, kas atrodas tavā somā?

Nemēdzu turēt somā bezjēdzīgas lietas.

Vai tevi mēdz piemeklēt déjà vu sajūta?
Reizēm gadās, ka kādu situāciju nosapņoju un pēc tam, dzīvē atrodoties identiskā situācijā, attopos, ka esmu to jau kaut kad nosapņojis.

Ja tev būtu burvja vara…
Cilvēki ir teikuši, ka kaut kas no tās man jau ir... Tā izpaužoties darbos, ko es radu.

Pēc kā tu smaržo?
Pēc sevis paša.

Vai esi pētījis savu dzimtas koku?
Kādreiz aizrāva tādas lietas. Esmu atklājis, ka saknes iesniedzas Polijā, un no cita senāka atzara arī Vācijā.

Vai cilvēki pieradina mājdzīvniekus, vai tie pieradina mūs?
Vienus mēs pieradinām, citi atkal pieradina mūs. Stipri šaubos, vai mani, piemēram, varētu pieradināt.

 Ja uz dienu tu varētu pārtapt kādā dzīvniekā, kuru tu izvēlētos un ko iesāktu šajā laikā?
Pirmā doma – par kādu putnu, jo man ļoti patīk atrasties gaisā, bet tā kā pati pārvēršanās liekas diezgan muļķīga, tad teikšu, ka par skudrulāci – droši vien izēstu kādu termītu pūzni.

Skaistākās dzejas rindas pieder…?
Mani vairāk uzrunā haikas nekā eiropiešu dzeja, bet ļoti patīk arī Aleksandrs Čaks. Vēl nāk prātā Ursulas Le Gvinas rindas: «Vien klusumā vārds, vien tumsā gaisma, vien nāvē dzīve: spilgti mirdz vanaga ceļš tukšo debesu tālē.»

Ja pats sacerētu dzeju, par ko tu rakstītītu?
Patiesībā kādreiz, sen atpakaļ, esmu rakstījis: «Okeāna viļņi šalc, dziļjūras dzelme sauc, Austrenis pelēko debesu velvē kauc un mākoņu driskas jauc, un pretī zeltaini sarkanam saullēktam, putainos viļņus šķeldama, vientuļa laiviņa trauc. Laikam «mājas» to sauc.» …Izklausās sentimentāli, taču realitātē esmu nomads un kosmopolīts.

Kāda mūzika tevi uzrunā?
Vairāk mani uzrunā konkrēti skaņdarbi, ne tik daudz kāds mūzikas novirziens – klausos no Boba Dilana un Boba Mārlija līdz pat garāžas rokam un elektroniskajai mūzikai.

Kad pēdējoreiz dejoji līdz rīta gaismai?
Es gandrīz vienmēr dejoju līdz rītam.

Vislabākā ballīte, kurā nācies piedalīties?
Baltkrievijas kultūras ministrijā – brīnišķīga bēru mielasta atmosfēra.

Tavs pēdējā laika labākais pirkums?

Jaunas eļļas krāsas gleznošanai.

Vai gleznošana ir hobijs?
Tas ir viens no veidiem, kā sevi izpaužu. Laika trūkuma dēļ saukšu to par hobiju, taču ir vēlme izvērst par kaut ko nopietnāku. Pagaidām gan vēl eksperimentēju ar savu stilu.

Tava mīļākā krāsa?
Tumši zila, balta, sarkana.

Ko cilvēki vilks mugurā pēc 1000 gadiem?
Iespējams, staigās kaili.

Kāda bija tava pirmā doma, šorīt pamostoties?
Pasaule turpina griezties.

Vai ir kāds darbs/ideja, ko jau sen esi iecerējis, bet vēl neesi paspējis realizēt?
Uzrakstīt grāmatu.

Par ko tā būs?
Par visu, un tai pašā laikā varbūt ne par ko – rakstniecības haute couture. Iespējams, postmodernisma stilā ieturēts romāns ar dažādu citu žanru piešprici, kas paustu laikmeta garu.

Vai 2012. gada beigās pienāks pasaules gals?
Kādam pienāks, kādam nepienāks. Ik minūti mirst un dzimst cilvēki, taču pasaule kopumā no tā nemainās. Vai tieši šogad pienāks gals? Nedomāju vis, maijiem vienkārši beidzas kalendārs!

Vai ir kāds sievietes garderobes elements, kas tevi spēj padarīt vāju?
Vakartērpa aizdare. Nav brīnišķīgāka skata par vakartērpu, kas noslīd no auguma.

Intervija publicēta žurnāla LILIT augusta numurā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *