16 gadus veco Beatrisi gaida nopietna izvēlē. Jau pavisam drīz piederības pārbaudē atklāsies, kurai no piecām kopienām viņa pievienoties – Nesavtīgajiem, Taisnprāšiem, Mācītajiem, Sirsnīgajiem vai Drošsiržiem? Pārbaudei nav iespējams sagatavoties, tā ir kā lēciens nezināmajā, kas nosaka, pēc kuru pārstāvju noteikumiem jauniete turmāk veidos savu dzīvi. Sen, pirms nezināma laika, šīs piecas kopienas tika radītas ar mērķi, lai izskaustu tās īpašības, kas iespaidojušas pasaules nekārtības. Tie, kuri vainoja nezināšanu, kļuva par Mācītajiem, tie kuri vainoja divkosību, par Taisnprāšiem, patmīlības pretinieki par Nesavtīgajiem, agresijas noliedzēji par Sirsnīgajiem, bet gļēvulības izaicinātāji – par Drošsiržiem. “Kopiena ir svarīgāka par asinssaitēm” ir devīze, kas jāpieņem kā vienīgā patiesība. Tie, kuri ir pārāk vāji vai izdarījuši nepiedodamus pārkāpumus, kļūst par nepiederīgajiem jeb izstumtajiem. Beatrises vecāki pieder Nesavtīgajiem un nemaz nešaubās, ka viņu meita savu dzīvi veltīs nesavtīgām rūpēm par citiem. Tikai pati meitene par to nav pārliecināta. Jo patiesībā, viņa tā īsti neiederas nevienā kopienā. Izvēles dienā viņa pieņem negaidītu lēmumu.
Citādie vienlaikus ir pavisam svaigs stāsts, bet no otras puses – lasot pārņem mazliet déjà vu sajūta. Svaigs, jo apspēlē mums visiem piemītošās īpašības, liekot uzdot jautājumu – cik viegli vai sarežģīti būtu pieņemt un dzīvot tikai ar vienu no tām. Vai jūs varētu nekad nemelot kā Taisnprāši? Bet varbūt nekad nedomāt par savām vajadzībām, bet primāri rūpēties par citiem – kā Nesavtīgie? Aha, ja tā padomā, nemaz tik viegli tas nebūtu. Ar šo spēlēšanos ar tik personiskām lietām kā rakstura šķautnes un dominējošās īpašības, autore iepūš svaigu elpu fantastikas žanra lauciņā.
Déjà vu savukārt klauvē pie durvīm tajā brīdī, kad ielasoties, nojaušam, kas sagaida jauniņo varoni – viņa būs tā Citādā, kas mainīs pastāvošo iekārtu, cīnīsies pret ļaunajiem un atvērs acis citiem. Brīdī, kad 16 gadīgai meitenei jāņem rokās īsts ierocis, jākaujas līdz asinīm, prātā nāk Bada spēļu galvenā varone Katnisa. Arī lasot šo grāmatu, uzdevu jautājumu – vai tiešām nepieciešams tik daudz vardarbības un nežēlības? Savukārt, dalīšana pa kopienām neviļus izsauc asociācijas ar veco labo Dž. K. Roulingas Hariju Poteru. Atminaties, arī tur īpašs spēks, ieskatoties cilvēka prātā, noteica, kurā kopienā viņam nonākt. Un vēl Citādo noskaņa velk asociācijas pat ar Džordža Orvela Lielo Brāli no 1984. Nozombētajiem cilvēkiem, kuri bez emocijām mehāniski pakļaujas varenajam spēkam.
Bet tad…. Tad uzzinu, ka autorei Veronika Rotai ir tikai 24 gadi! Tajā brīdī šo stāstu sāku lasīt ar pilnīgi savādākām izjūtām. Šī ir viņas debija literatūras pasaulē un Citādie vēl ir tikai pirmā triloģijas daļa (angļu valodā izdota arī otrā daļa, bet noslēgums tiek solīts šī gada beigās). Te nu neatliek nekas cits, kā atzinīgi paklanīt galvu – tik jaunai rakstniecei radīt darbu, kas momentā kļuvis par bestselleru, aizraujot miljoniem lasītāju…. Tas nav pa spēkam katram. Patiesībā, pašu autori var mierīgi nodēvēt par Citādo. Vecumā, kad citi vēl sapņo par pirmā raksta nonākšanu žurnālā, viņa izdod 413 lapaspušu biezu grāmatu, kas gozējas dižpārdokļu plauktos visā pasaulē.
Tāpēc Veronika Rota viennozīmīgi kļuvusi par manu iedvesmas avotu. Ja tici sapnim un mērķtiecīgi strādāsi pie tā, tas piepildīsies. Un vecumam nav nozīmes!
Grāmatu drīzumā izdos apgāds Zvaigzne ABC.