2

Dena popkorns

Inferno

Ar Dena Brauna jaunāko grāmatu Inferno ir tāpat kā ar popkornu – it kā apzinies, ka tas ir izcili neveselīgs un pēc tā apēšanas sāpēs vēders, bet roka tik un tā mēdz pēc tā pastiepties. Tāpēc ilgi domāju, vai lasīt jaunāko Brauna kunga darinājumu vai klausīt intuīcijai. Tā čukstēja priekšā, ka diez vai ar Inferno būs tāpat kā ar Da Vinči kodu, kuru pirms vairākiem gadiem izrāvu cauri vienā diennaktī.

Nolēmu popkornu tomēr ēst. Pēc pāris lapaspusēm sajūta bija līdzvērtiga tai, kad aizejam uz filmu kurā risinās spraiga darbība, bet brīžiem uzmācas pamatīga garlaicība. Viss it kā ieturēts Dena Brauna labākajās tradīcijās – jau labi zināmajam profesoram Robertam Lengdonam jāaptur absolūtā ļaunuma iemiesojuma graujošie plāni (šoreiz no superlipīgas sērgas palaišanas, kas draud inficēt visu pasauli), pa ceļam caur simboliem jaatmin kodētas mīklas, kas saistītas ar kāda vēsturiska ģēnija darbiem (šoreiz ar Dantes Aligjēri Dievišķo komēdiju), notikumiem risinoties uz brīnišķīgu pilsētu fona (Florences, Venēcijas un Stambulas). Tikai šoreiz šķiet, ka autors grāmatu rakstījis nevis tāpēc, lai tiešām pārsteigtu lasītāju, liekot drudžaini meklēt rokā romāno minēto mākslas darbu fotogrāfijas, bet gan …. Jā, kapēc gan?

Varbūt tāpēc, ka to paģēr līgumsaistības – līdzīgi kā mūziķiem, noslēdzot līgumu ar ierakstu kompānijam. Konkrētā laikā jāieraksta tik un tik albumi, un nevienam neinteresē vai iedvesma ir vai nav. Tātad – grāmata jāuzraksta iemītās taciņas pēdās un panākumi garantēti jebkurā gadījumā. Tā kā Brauns jau sen nokļuvis pelnošāko rakstnieku pulciņā, diez vai pie vainas būtu naudas kāre, kaut gan neapšaubāmi pateicoties šim bestseleram rakstnieka maciņš kļūst aizvien biezāks. Tāpēc sliecos par labu pirmajam apgalvojumam.

Lasot Inferno, neatstāj sajūta, ka autora rīcībā ir patiešām interesanti fakti, piemēram, kaut vai par cilvēku aizvien pieaugošo populāciju uz zemeslodes, taču viņš pats brīžiem aizmirst, ka raksta daiļliteratūras romānu nevis faktoloģiski pamatotu darbu. Autors it kā visu laiku attaisnojas, ka viņaprāt šī problēma ir tik liela, jo… Un tad lasītājam tiek piedāvātas apšaubāmas tabulas, kas ilustrē it kā nerimstošo cilvēku skaita pieaugumu uz zemeslodes, Pasaules Veselības organizācijas viedokli un tā tālāk. Bet aiz tā pazūd galvenais laba daiļliteratūras darba kodols – pārdomāts, aizraujošs sižets, kas izsauc līdzpārdzīvojumu. Varoņi nepārtraukti skrien no vienas pilsētas uz otru, aši atminot simboliskās mīklas, mēģinot būt soli priekšā vajātājiem, lai novērstu pašu galveno – izjauktu kāda ķerta zinātnieka plānus inficēt visus pasaules iedzīvotājus ar nezināmas iedarbības vīrusu. Vai varoņiem piemīt cilvēciskas vajadzības, kā, piemēram, izsakums, slāpes, nogurums? Nē! Viņi neguļ diennaktīm, nēed, atvainojiet, nečurā, bet tik un tā viņu prāts un ķermenis darbojas lieliskā režīmā. Kā tas viss beidzas, jūs jau varat uzminēt, taču nelielu pārsteiguma momentu autoram gan ir izdevies sagādāt – tiešām nevarēju iedomāties, ka vīruss izrādīsies tik iespaidīgs!

Grāmata ir lasāma tad, kad tiešām pilnībā gribas atslēgt smadzenes. Īpaši nedomājot līdz, vienkārši uzburot iztēlē spraigu Inferno filmiņu, papildus uzzinot šo to jaunu par interesantām vietām Florencē un Venēcijā (lai gan daudzviet apraksts ir neprecīzs). Kāpēc grāmatai tomēr izdevies nokļūt iedvesmojošo lietu blogā? Tā izraisa vēlmi ceļot – vēlreiz pabūt nepārspējami skaistājās Itālijas pilsētās, sajust gadsimtiem seno elpu, kas joprojām pulsē un dāvā brīnumu, ikreiz tajās nokļūstot.

Izdevējs – apgāds Kontinents, tulkojusi Dina Kārkliņa.

Comments 2

  1. Hm, pēc apraksta izklausās, ka grāmatas varoņi ir regulāri lietojuši kokaīnu (paaugstināta aktivitāte, nenogurst, neēd, nedzer). 🙂

    1. Post
      Author

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *