Rakstnieka Džastina Kronina triloģijas otrā grāmata Divpadsmit vai nu jums ļoti nepatiks, vai ļoti patiks. Kāpēc tā? Ja jau pirmajā daļā Pāreja (apskats lasāms šeit) autors smalki izspēlēja ar lasītāju laika un personāžu pingpongu, tad atšķirot Divpadsmit, gatavojieties īstiem labirintiem.
Stāsta turpinājums sākotnēji liek atvieglojumā nopūsties – pirmajās lapaspusēs hronoloģiski uzskaitīti (bibliskā manierē) notikumi, kas risinājās Pārejā. Savādāk būtu jāmeklē rokā pirmā daļa un jāmēģina atsaukt atmiņā kurš no tēliem vispār ir kurš. Sākumā vēl viss ir saprotams – parādās jau iepriekšējā grāmatā iepazītā meitene Eimija, kurai piemīt īpašas spējas, kas lasītājam ļauj atsaukt atmiņu dzīlēs šī tēla gaitas. Taču tad autors pārlec uz Nulles gadu, kas viennozīmīgi sākumā ir ļoti aizraujoši – turpinām uzzināt to, kāda izskatās pasaule “5 minūtes pēc katastrofas”, kā sabrūk pilsētas un cilvēki tiek aizslaucīti ātrāk par putekļiem. Uzrodas vairāki interesanti tēli – Laila Kaila (ārste, kas tikko piedzīvojusi šausminošu vīrusaino uzbrukumu), projekta Noass apkopējs Lorenss Grejs, garīgi atpalikušais Denijs un viens no kolorītākajiem personāžiem Bernards Kitridžs, kas izveidojis sava veida realitātes šovu – viens pats nocietinājies kādā Denveras augstceltnē un kamēr vien ir elektrība, izklaidējas, medījot vīrusainos.
Tiktāl grāmata ir ļoti aizraujoša, taču jo tālāk aizvijas stāsts, jo vairāk personāžu Kronins iepludina. Turklāt nemitīgi lēkājot starp norises laikiem, kas vienubrīd rada vēlmi likt grāmatu malā. Līdzko sāc iejusties viena tēla ādā, iepazīsti viņa sajūtas, tā hops! un autors jau atkal piedāvā nākamo porciju ar jauniem iesaistītajiem. Jā, otrās daļas noslēgumā tas viss savijas kopā, taču līdz tam es jau biju paspējusi aizmirst kāpēc un kādā sakarā konkrētais cilvēks tur parādās. Labi, ka ir vismaz Eimija, viņa ir sava veida centrs, ap ko pārējie rinķo noteiktā orbītā, taču arī viņa piedzīvo noslēpumainas pārmaiņas un līdz grāmatas beigām man tā arī netapa skaidrs kas tās veicinājis.
Kāpēc grāmata patiks? Ja tēlu labirintu šķetināšanā jūtaties kā zivs ūdenī un jums tīk, ka struktūrā netiek ievērots lineārs stāstījums, tad Divpadsmit ir labs spriedzes stāsts, no kura grūti atrauties. Vienīgā problēma ir tā, ka līdz nākamajam tulkojumam paiet krietns laika sprīdis un grāmatas radītais kāpinājums pamazām atslābst un kamēr tiekat pie turpinājuma lasīšanas, entuziasms ir krietni noplacis – tā bija ar Divpadsmit. Bet vispār triloģijas noslēdzošā daļa pasaulē tiks izdota tikai šoruden un tas nozīmē – Pārejas faniem vēl laiciņš jāpagaida, lai uzzinātu kas tad notiks grand finale lapaspusēs. Iespējams, labākais veids kā izbaudīt šos postapokalipses vēstnešus – nākamgad izlasot visas daļas pēc kārtas.
Izdevējs Zvaigzne ABC, tulkojusi Ieva Elsberga