Grand finale

Pēdējā lapaspuse aizvērta, ir gan miers, jo izlasīts noslēdzošis tetraloģijas turpinājums, gan skumjas – par varoņu dzīvi, realizētajiem un nerealizētajiem sapņiem. Izdzīvots līdz kā reti kurai pēdējā laika lasāmvielai, domāts par to vēl ilgi pēc grāmatas izlasīšanas. Kas ir šis magnēta kodols, kas pievelk pie Ferrantes darbiem? Vai izstāstītas reālās dzīves notikumu atmiņas vai tēli piedzimuši autores prātā paši no sevis, vēlēdamies izlauzties tiem piešķirtajā veidolā?

Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu un, iespējams, lai cik kaitinoša šī sajūta nebūtu, tas vien liecina par to, ka grāmatas ir patiešām pamatīgas. Ja vēl neko nezināt par šo tetraloģiju, lasiet to kā balta lapa, ļaujot notikumiem piepildīt, mutuļot, aizskart, pieskarties. Nē, tas nav “dāmu romāns”, tā nav “lubene”, vai “itāļu seriāls”, Ferrantes darbiem grūti piekarināt kādu noteiktu birku. Varbūt, Neapoles patiesā seja? Kas lasītāju ierauj savās netīrākajās ielās, drūmākajos graustos, bez cenzūras dzirdēt niknākos lamu vārdus, mīlēt, piedot, ienīst un iemīlēt no jauna. Izdzīvot Elenas un Lilas dzīvi no bērnības līdz pat vecumdienām, sapīties viņu abu draudzības tīmekļos un palikt tur iesprostotiem vēl vairākas stundas pēc pēdējās rindiņas izlasīšanas.

Lasītājs tiešām paliek ar daudz neatbildētiem jautājumiem, bet gribas teikt – piekļūstot mazliet tuvāk sievietes kodolam. Elenas tēls, ar visiem prusakiem galvā, tiekšanos pēc panākumiem, cenšoties būt labai mātei, bet tikpat stipri kā īstos, mīlot arī savus literatūras “bērnus”. Cīnoties ar atkarību no vīrieša, uz kuru mīlestība aizēno visu citu. Kaisles apžilbinātai, uz brīdi kļūstot “aklai”. Visu dzīvi mēģinot apspiest skaudību uz Lilas talantu. Ferrantei izdevies teju mistiskā veidā atrast īstos vārdus, kurus mēs, sievietes, dažkārt baidamies uzdot sev. Par draudzību, skaudību, attiecībām, egoismu, mātes lomu. Ferrante to nesaudzīgi dīrā nost slāni pa slānim, ar galveno varoņu Elenas un Lilas attiecībām. Ļaujot ik pa brīdim ieraudzīt savu atspulgu.

Mēs turamies pie saknēm, bet vienlaikus izmisīgi cenšamies aizbēgt no tām prom. Cenšamies būt labas, perfektas, mīlētas, bet iekšēji izcīņot cīņas ar neskaitāmiem dēmoniem. Neapole šajā gadījumā ir kā liels katls, kura zupā peld viss, kas veido sievieti tādu kāda viņa ir. Elena, Lila, Nuncija, Pinuča… mēs katra esam mazliet viņa.

Nolieku grāmatplauktā ceturto grāmatu un joprojām nebeidzu domāt par to. Ilgi gaidītais grand finale neko jau nenoslēdz. Tāpat kā dzīvē, nekas nebeidzas ar noteiktu vecumu un nekas neturpinās konstanti taisni – kāpumi un kritumi ir turpat aiz stūra, vai tev ir 9, 19 vai 99 gadu, nav nozīmes. Tikai briedums iedod pieredzi un varbūt tik ļoti nesāp, kad atkal nokrīti. Bet varbūt smeldz vēl sāpīgāk, kurš tad spēj godīgi atbildēt?

Vairāk par iepriekšējām sērijas grāmatām lasi šeit: Brīnišķīgā draudzene, Jaunais uzvārds, un Aizbēgt vai palikt.

Izdevējs Zvaigzne ABC, no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *