Istaba, no kuras nav iespējams iziet

Tik – tak, tik – tak. Tikšķ pulkstenis. Tik – tak, tik – tak. Sitas tava sirds. Apkārt četras sienas un augšā pa jumta logu iespīd neliels gaismas stars. Dzelzs durvīm priekšā neuzmināms kods. Tik – tak. Vai viņš šonakt nāks? Tik – tak.

Vai iespējams nesajukt prātā?

Emmas Donohjū jaunākais darbs Istaba sniedz atbildi uz jautājumu – kā izdzīvot un saglabāt veselo saprātu noslēgtā telpā septiņus gadus. Viņa ļauj mums ielūkoties nolaupītās Mammas un viņas piecgadīgā dēla Džeka dzīvē četrās sienās, atklājot neparastu un līdz sirds dziļumiem aizkustinošu stāstu par abu attiecību pasauli. Jo viņi viens otram ir viss – cerība, mīlestība, izdzīvošanas simbols.

Mazais puisēns ir dzimis šājā piespiedu cietumā un nemaz nenojauš, ka ārā aiz durvīm ir vēl kaut kas. Viņa pasaule ir nelielā Istaba, kurā norisinās visa viņa un Mammas dzīve. Abiem ir izstrādāts savs dienas režīms – ar spēlēm, vingrošanu, dziedāšanu, ēst gatavošanu, televīzora skatīšanos, veļas mazgāšanu. Džekam nepatīk tikai naktis, jo tad viņam jāguļ Skapī, jo pēc deviņiem vakarā var ierasties Vecais Niks. Bet reiz Mamma ir ļoti bēdīga un nejauši atklāj, ka, ja vien viņi varētu tikt ārā pa durvīm, tur Pasaule turpinātos. Ar pavisam īstiem kokiem, cilvēkiem, grāmatām, mašīnam, debesīm….. .

Nebrīnies, ja Istabu izlasīsi vienā elpas vilcienā. Pat noliekot grāmatu uz brīdi malā, iekšējā balss nemitīgi atgādina: “Pag, pag, tulīt tur atkal kaut kas notiks”. Lai arī stāsts ir izdomāts, tas liek aizdomāties par lietām, ko citādi vien ziņu izlaidumos ar acs kaktiņu pamanām, bet negribam iedziļināties. Šausminošas reportāžas par piespiedu ieslodzījumā turētiem cilvēkiem, kuri nolaupīti un jau gandrīz zaudējuši cerību tikt izglābtiem. Bet kā jau ar sliktām ziņām – gribas tās attālināt, ātrāk aizmirst un nedomāt par tām. Bet Emma Donohjū gluži kā tāds prasmīgs psihoterapeits, uzbur “kā būtu, ja būtu” stāstu un liek minēt – ko vēl jaunu var izdomāt katru dienu, ja dzīvo piespiedu dzīvi ieslodzījumā, jo kāds ārprātīgais izdomājis padarīt tevi par savu īpašumu. Melnā humora cienītāji varētu piebilst – izdzīvošanas ABC četrās sienās.

Patiesība autore ir paveiksi brīnumu – stāstu par tik jutīgu tēmu uzrakstījusi saistošā, mīlestības pilnā veidā, “smagumam” liekot palikt otrajā plānā. Biežāk gribas smaidīt, piemēram, lasot kā mazais Džeks izdomā jaunus dzejoļus vai spēles. Sākot ar Olučūsku līdz pat Garajai Pupai. Un tas ir galvenais – ka Emma Donohjū lasītājam visu laiku dod cerības staru. Ka viss atrisināsies un ļaunais “dabūs pa biksēm”. Ka labais vienmēr uzvar ļauno. Un tā ir labākā iedvesma. Paldies viņai par to!

Comments 0

  1. Šis romāns jau kādu laiku ir arī manā lasāmo grāmatu listē, – tā kā pagaidām esmu lasījis tikai labas atsauksmes, tad, pavisam noteikti, izlasīšu grāmatu.

    + Jūsu atsauksme par šo grāmatu patiešām lieliska, – tā vien gribas tūlīt pat ķerties pie lasīšanas. 🙂

    1. Post
      Author
  2. Istaba. Man šis romāns raisa divejādas sajūtas. Kā krimināla hronika -notikums kaut kur dzirdēts, baisi, lasās raiti. Kā grāmata, kas pretendētu uz kādām jaunām atklāsmēm, tad lasot ir tāda sajūta – varēja būt, bet nav. Sižets jebkurā gadījumā ir pateicīgs, lai noturētu lasītāja uzmanību, gan situācija, gan bērns. Bet, manuprāt, nespēj rakstniece atklāt pasauli, skatoties tajā ar piecgadīga bērna acīm. Viss stāsts par to ir diezgan paredzams un primitīvs.

    1. Post
      Author

      Vija, galvenais, ka grāmata neatstāj vienaldzīgu. Grāmata var būt slikta tikai tad, ja jums par to pēc tam nerodas vispār nekādas emocijas. Tāpēc tomēr prieks, ka tā radīja vēlmi izteikties!

  3. izlasiju 2dienās-ļoti aizraujoša lasāmviela, patiesa,mūsdienīga,nedaudz skumja,sava veida mīlestības pilna un laimīgām beigām

  4. Pingback: “Istaba” – grāmata, kas sniedz atbildi uz jautājumu: “Kas paliek, kad tev atņem visu?” « Dgpyfrom's Blog

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *