Izaicinājums 1800 km garumā

Mežone

Gara pastaiga palīdz sakārtot domas  – soli pa solim simtiem sīko pavedienu, kas šaudās cauri galvai, savijas vienā veselumā. Bieži vien mutuļojošā darba skrējienā aizmirstam par šo baudu – pabūt vienatnē ar sevi uz ceļa, kas tiek mērots nevis ērtā mašīnā, bet ejot kājām.

Tieši ceļš, gan fiziskā, gan garīgā izpratnē ir stāsta Mežone vadmotīvs. Šerila Streida ir pierādījums tam, ka noejot no takas, vienmēr iespējams atrast ceļu atpakaļ. Un tieši taka ir norāde uz jaunu dzīves posmu, ļaujot atsijāt baiļu un skumju monstrus. Tas ir stāsts par piedošanu sev, par ieskatīšanos sejā pagātnei un drosmi pieņemt labāku nākotni.

Pēc mātes zaudēšanas, Šerila savu dzīvi vedusi uz bezdibeni, pa ceļam ļaujoties sašķīst tūkstoš gabalos, izmēģinot gan heroīna aizmirstību, gan sagraujot savu laulību. Slīgstot aizvien dziļāk muklājā, veikala plauktā viņa ievēro Klusā okēana piekrastes kalnu takas (Pacific Crest Trail) ceļvedi, kas pēc laika gluži kā neredzams spēks liks pievarēt kilometru pēc kilometra, lai atrastu ceļu uz mājām – jaunās sevis. Pieņemot spontānu lēmumu, metot izaicinājumu sev, Šerila dodas vairāk nekā simt dienu ilgā ceļojumā, noejot 1800 km. Plecos nesot Monstru – somu, kura ir gandrīz tikpat smaga kā sieviete pati.

Uz autores pašas piedzīvoto pieredzi balstītā grāmata kalpo kā motivācija. Pārvarēt sevi brīžos, kad slinkums un pāšpārmetumi nemanāmi piezogas un ietin savos valgos. Pāris lapaspušu un es jau ar aizturētu elpu sekoju grāmatas varones nākamajam takas posmam, līdz ar viņu skaitot zaudētos kāju nagus un sajūtot sviedru lāses uz pieres. Atzīšos, iepriekš par šādas takas eksistenci nebiju zinājusi un to iegūglējot, atklāju sev jaunu pasauli. Fanastiski dabas skati, pilnīgi sabeigtas pēdas un klaburčūskas – tieši šādas bildes takas gājēji, šķiet, ievieto visbiežāk. Tas ir fiziski un morāli neiedomājami smags pārgājiens, kas nenovēršami izmaina attieksmi pret dzīvi. Un tieši to arī Šerila dara – gājiena laikā loba dvēseli kārtu pa kārtai līdz pat sirdij. Ik dienu, pārvarot fizisko vajadzību robežas, viņa pierāda sev, ka ir stiprāka nekā jebkad būtu spējusi iedomāties.

Vienīgais grāmatas mīnus ir tikai tās lapaspušu skaitā, kuru likās krietni par maz. Tik ļoti “sadraudzējos” ar Šerilu un viņas iekšējo dialogu, ka pēc pēdējās lapaspuses aizvēršanas gribējās teju izmisumā grauzt nagus. Noteikti iesaku apskatīt Šerilas piedzīvojuma fotogrāfijas no tālā 1995. gada viņas mājaslapā (šeit).

Vai dzīves zemākajā punktā iespējams pieņemt labāko lēmumu? Kad ar pieri atsities pret alas tumšāko sienu, nekas cits neatliek kā apgriezties un kaut rāpojot, bet tomēr doties atpakaļ uz gaismu. Un atgriešanās stāsts var kalpot par iedvesmu citiem – tiem, kas jūtas tikpat apmaldījušies. Paldies Šerilai par to.

Izdevējs: Zvaigzne ABC

Comments 0

  1. Pingback: Latvijas blogāres apskats #38 (16.02.-22.02.). | baltais runcis

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *