Ja debesīs ievērojat divus mēnešus…

1Q84Haruki Murakami

Ziniet, ja pēkšņi līdzās ierastajam mēnesim ievērojat vēl vienu, neberzējiet acis pārsteigumā. Mēģiniet nekrist izmisumā, bet pieņemiet faktu, ka nejauši esat nonākuši 2Q13. gadā. Vai arī tas bija tikai sapnis?

Vai atminaties to klusumu, kāds izplešas visapkārt, kad ieguļaties sniega kupenā? Kad tuvāko apkārti šķietami norobežo vates siena un tikai sniega gurkstoņa atgādina, ka neesat nokļuvis mēmajā kino. Līdzīgi ir ar Haruki Murakami triloģiju 1Q84 – to lasot, iegrimstat tajā tik dziļi, ka apkārtējās skaņas un laiks nemanāmi pazūd otrajā plānā.

Pēc pirmās un otrās grāmtas izlasīšanas, paejot teju vai neizturami ilgai gaidīšanas pauzei, beidzot manās rokās nonāk ilgi gaidītais triloģijas noslēgums. Sirdij sitoties aizvien ātrāk, trešā grāmata ievelk Aomames un Tengo (ne)satikšanās peripētijās. Mistiskajā 1Q84. gadā pie debesīm joprojām spīd divi mēneši, noslēpumainie little people vienlaicīgi ir visur un nekur, bet kādā vietā liktenīgi tiek iekustināti notikumi, kas neizbēgami savienosies. Un pakrūtē joprojām nepazūd tā neizskaidrojamā baiļu sajūta, par kuru rakstīju šeit.

1Q84 ir literāra narkotika. Murakami, gluži kā izcils dīleris (lasi – stāstnieks) uzsēdina mūs uz 1Q84 jau ar pirmās daļas pirmo lapaspusi. Sekojot profesionālai slepkavai Aomamei, pa ātrgaitas šosejas avārijas kāpnēm nokāpjam 1Q84. gadā, kurš, lai arī pastāv līdzinās ierastajai pasaulei, ir daudz bīstamāks un tur visu izsķir cēloņsakarības. Murakami piemīt šī apskaužamā spēja rakstīt tā, ka lasītājs sajūt visu uz savas ādas. Leduscirtnīša adatas asumu, auksto decembra vēju uz bērnu slidkalniņa, kakao smaržu Aomames paslēptuvē, jūras šalkoņu kaķu pilsētā, gaisa kūniņas trauslumu, it visu.

Trešajā grāmatā ir kāds īpaši spilgts tēls, kas seko Tengo un Aomamei. Tas ir Ušikavas kungs. Sākumā, Murakami uzburdams viņa nesimpātisko tēlu ar milzīgo, malziet šķībo galvu, nepatīkamajiem sejas vaibstiem un resno ķermeni, liek mums automātiski ierindot viņu persona non grata sarakstā. Gluži kā viltīga čūska, Ušikavas kungs mēģina sadzīt pēdas Aoamei. Izmantojot savas izcilās loģiskās domāšanas spējas jau drīz viņš saprot, ka meiteni un talantīgo rakstnieku Tengo saista īpaša garīga tuvība, tāpēc sāk nenogurstoši novērot Tengo. Viņš ir riebīgs, naudaskārs, nesimpātisks tips. Taču kādā neizskaidrojamā brīdī, viņš aizskustina lasītāju. Varbūt tas notiek tad, kad spītējot vientulībai, viņš nenogurstoši dienām caur fotokameras aci vēro Tengo mājokļa durvju ieeju. Varbūt tad, kad viņš uzstiepj uz savas milzīgās galvas cepuri, atgādinot bērnu. Bet varbūt tad, kad sēdēdams uz slidkalniņa, līdzās ierastajam mēnesim ievero vēl vienu – mazo. Un tad iesaistās little people… .

Aizverot pēdējo lapaspusi un pieliekot punktu sim stāstam, tomēr rodas vēlme pārlasīt abas iepriekšējās daļas. Un tajās pēķšņi atrodu tik daudz norāžu, pārnestu nozīmju, kas nepārprotami liecina par stāsta atrisinājumu, ka jūtos patiesi pārsteigta. Bet tas ir Murakami – izcilais meistars, kas nevis savus varoņus, bet gan lasītājus tur smalkos pavedienos kā lupatu lellītes. Vajadzīgajos brīžos gudri liekot mūsu apziņai mazliet atslābt, hipnotizējoši ienirstot stāstā, bet nepamanot, ka paralēli risinās vēl cits stāsts.

Nenoliedzami, ģeniāli.

Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *