Ja man būtu burvju vara …

FullSizeRender (1)

Atverot grāmatas Burvji pirmo lapaspusi, atcerējos citātu no Zentas Ērgles grāmatas, kur skolēniem tika uzdots domrakstā likt lietā fantāziju un uzrakstīt, kas notiktu, ja pēkšņi tiktu piešķirtas burvju spējas. Ja tev būtu šī vara, ko ar to iesāktu? Darītu pasauli labāku? Pieburtu labumus? Nekad vairs nestrādātu?

Bet, ja nu šī spēja tiek dota tāpēc, lai tie, kas nesaredz pasaules skaistumu un brīnumu, beidzot to saskatītu? Grāmatas galvenais varonis Kventins ir nomākts pusaudzis, kas īsti nekur neiederas un kuram citi liekas labāki, skaistāki, veiksmīgāki. Lai arī sākumā varētu šķist, ka Burvji būs viegls jauniešu romāns vai teju kaut kas no Harija Potera sērijas, tā absolūti nav. Šis stāsts ir daudz pieaugušāks, skarbāks, realitātei tuvāks. Esošo pasauli Kventins redz melnbaltu un vienīgais patvērums ir grāmatas par Filoriju – sapņu zemi, kur var nokļūt tikai izredzētie. Un tad, kādu dienu viņš pats kļūst pat izredzēto – pārkāpjot citas, paralēlās pasaules slieksni, kur viņš beidzot ierauga krāsas, sajūt to vēlmi, kas dzen uz priekšu iepazīt, priecāties, iemīlēties. Viņam burvja vara ir iespēja dzīvot. Elpot. Biedri Breikbilas akadēmijā ir tādi paši kā viņš, ar saviem prusakiem galvā, nerealizētajām ambīcijām, tūkstošiem melno plankumu dvēselēs. Tad viņi kļūst par draugiem, ienaidniekiem, mīļākajiem, sāncenšiem un partneriem. Savu burvju varu šķaidīdami ar kaislībām, gruntējot ar bailēm, kas mijas ar (ne)pārliecību par saviem spēkiem, un noskalojot to ar krietniem malkiem alkohola.

Elpu aizraujošā nodaļa, kur Kventina grupiņa pārtop par zosīm un dodas uz Artiku, mani satrieca tā, it kā manī pašā vēzētos neredzami spārni. Tik līdz mielēm skarbi aprakstītās sajūtas putnu ādā, aiztur lasītāja elpu un liek sajust fiziskas sāpes muskuļos no noguruma. Tas ir brīdis, kad viņi no pusaudžiem kļūst pieauguši, kad beidzas koķetēšana ar maģiju un sākas tā dzīves sadaļa, kura iezīmē kļūšanu par pilnvērtīgu burvi. Varbūt tas ir arī brīdis, kad sapratu – šī grāmata ir viena no tām, kas nevis viegli pieskaras dvēselei, bet iecērt tur pamatīgu pliķi, liekot novibrēt. Lai arī šis ir fantāzijas žanrs, Burvji nevis ievada lasītāju aiz rokas šajā aizraujošajā pasaulē, bet liek kļūt līdzatbildīgam. Liekot lauzīt galvu par to, kas tad īsti ir sapņu piepildīšana? Vai ceļš uz paradīzi vai arī tikai vēl vieni vārti uz elli?

Galvenā varoņa personāžs – Kventins, manuprāt, caur puķēm, iezīmē svarīgu faktu mūsdienu realitātē. Depresijai ir daudzas formas un nav svarīgi cik tev daudz vai maz ir dots, tā atgādinās par sevi kā visviltīgākā intrigante. Kaut vai brīdis, kad sapņu zeme izrādās īsta un tev ir dota iespēja nokļūt tur, kur visvairāk esi jebkad vēlējies nokļūt. Cilvēkam taču būtu jābūt no sirds laimīgam, vai ne? Bet tad jau atkal piezogas tumsa un sākas cīņa ne tikai ar fiziskiem briesmoņiem, bet galvenokārt ar sevi.

Burvji ir dziļš, aizraujošs un arī smags darbs. No tām grāmatām, kas nonākot rokās īstajā brīdi, kādam var būt savdabīgs salmiņš, kas palīdz elpot esot dziļi dzēlmē. Vislielākā cieņa autoram, par to, ka šāds stāsts ir uzlikts uz papīra, lai liktu uzdot ikvienam jautājumu: Ja man būtu burvju vara… vai es to izmantotu?

Izdevējs: Izdevniecība Prometejs, no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *