Kad es skrienu ar Murakami

IMG_3858

Lasot rakstinieka Haruki Murakami darbus, vienmēr esmu izjutusi tādu kā savdabīgu dvēseļu radniecību. Mani nekad neatstāj sajūta, ka šo cilvēku pazīstu. Var jau būt, ka esam tikušies iepriekšējās dzīvēs, vai vēl labāk, reiz satiksimies šajā, taču nu vismaz zinu, ka mana nojauta bijusi pareiza – Murakami nav tikai lielisks rakstnieks, viņš ir ģeniāls stāstnieks!

Grāmata Par ko es runāju, runādams par skriešanu mani kā regulāru skrējēju aizķēra, tā sakot, pamatīgi. Tik daudz vietās es piekrītoši māju ar galvu, teju vai zosādai uzmetoties no precīzi aprakstītajām skriešanas izjūtām. Šis nav tradicionāls darbs, kādu mēs gaidītu no Murakami daiļrades – tas nav romāns, bet gan skrējēja piefiksētas pārdomas vairāku gadu garumā.

Murakami raksta, ka skriešanu var pielīdzināt rakstnieka profesijai – izdarītais ir atkarīgs no paša cilvēka motivācijas. Vai es šodien noskriešu tik, cik iecerēts/ vai es šodien pārlikšu domas uz papīra? Murakami caur šo grāmatu nepropogandē veselīgu dzīvesveidu, bet raksta par savu meditāciju – skriešanu. Tā ir gan bauda, gan sava veida ciešanas vienlaikus. Tikai tas, kurš ir noskrējis pilnu maratonu, sapratīs līdz mielēm rakstnieka teikto, lasot izjutīs šīs sāpes vēlreiz. Man skriešana nekad nav bijusi sacensība ar citiem, tā ir nepārtraukta sevis izaicināšana neslinkot, bet piecelties un iekāpt skriešanas apavos, lai ik reizi pārliecinātos, ka šis sporta veids nav sods, bet meditācija. Atškirībā no Murakami, nekad neesmu noskrējusi maratona distanci, taču tik ļoti tuvas šķiet izjūtas par domām, kas pārņem skrienot: “Tās līdzinās mākoņiem. Dažādu apveidu, dažādu lieluma mākoņi. Pēkšņi parādās un aiziet. Taču debesis ir un paliek debesis. Mākoņi ir tikai ciemiņi…”. Tieši rīta skrējiens man vienmēr ļāvis salikt domas pa plauktiem.  Atrast labas idejas, aizgaiņāt drūmas un sīkas iedomas. Zinu, ka nākamajā rītā tās atkal būs turpat, karājoties debesīs kā mākoņi un atkal varēšu tām pievērsties. Bet citkārt tur varbūt arī tukšums un arī tas ir labi. Tikai skrējiens, elpa un klusums.

Un cik pazīstama sajūta, ko Murakami min savā grāmatā – kad pēc kāda izaicinājuma vai vienkārši regulāras skriešamas, pēkšņi piemeklē neizskaidrojama grūtsirdība – “skrējēja skumjas” (runner’s blues). Pēkšņi pazūd entuziasms, ķermeni pārņēmis nespēks un pazūd vēlēšanās skriet. Taču tās uznāk tikpat pēkšņi kā pazūd. Murakami min, ka šajā procesā piedzimst kaut kas jauns, viss it kā iekustas un tu ieraugi kaut ko negaidītu savā apziņā. Tāda neliela mentāla pārdzimšana. Un viss atkal ieiet sliedēs, tu skrien, pārvari sevi, bet visu atalgo eiforistiskā sajūta pēc tam. Citam palīdzēs vienkārši atpūta, citam pievēršanās uz brīdi citam sporta veidam, pat varbūt vēl smagākam.

Murakami ir izaicinātājs – ik dienu noskrien 10 kilometrus, regulāri piedalās maratonos un triatlona sacensībās. Šī grāmata iedvesmo, kaut vai tādam eksperimentam no sērijas “vai es varu?”. Vai es varu noskriet 10 km piecas dienas pēc kārtas? Izrādās, spēju gan.

Kas šajā grāmatā mani pievilka ar magnēta spēku? Tā nav kāda spēka mitriķa lielīšanās par to, ka var noskriet arī 100 km vienā dienā vai piedalīties visos sezonas maratonos pēc kārtas. Šis atklātais stāsts patiesībā ir par tulznām – fiziskām un garīgām, kas neizbēgami noberžas un bremzē ikvienu, lai cik trenēts tu būtu. Tā ir saruna par sāpēm, izaicinājumu un gandarījuma garšu. Un, šī ir saruna pašam ar sevi.

Izdevējs: Zvaigzne ABC, no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere