7

Labu jauno apetīti!

Ģimenes drauga Ingomara gatavotās brīnišķīgās garneles sviestā – vienkārši, bet vienlaicīgi gastronomijas meistardarbs! Klāt servēju svaigus dārzeņus, kurus var pamērcēt olīveļļā.

Varbūt esat pamanījuši, ka aizvien biežāk gadās tā, ka līdzko saņemat restorānā ēdienu uz kuru liekat pamatotas cerības,  rezultātā jūsu garšas kārpiņas nevis sajūsmā gavilē, bet noskumušas klusē. Kas ir mainījies? Vai gluži kā modes pasaulē, intuīcija čukst, ka noteiktas lietas ir palikušas pagātnē un līdz ar sezonām mainījusies garšas izpratne? Nejauciet to ar lepnību, bet gan godīgi atzīstaties sev, ka patiesībā tagad meklējat nevis sarežģītus meistardarbus, bet gan vienkāršu lietu, ko sauc par Īstu garšu.

Screen Shot 2016-03-21 at 18.24.16

Es daudz ceļoju un ar patiesu baudu nogaršoju dažādāko valstu virtuves. Joprojām uz mēles jūtu krēmīgi aso taizemiešu kokosriekstu zupas garšu, kuru nesenajā ceļojumā Taizemē baudīju ik dienas. Atgriežoties mājās, skaudri saprotu, cik ļoti atkal gribas sajust TO garšu. Ne jau smalki gatavotu, bet autentisku, no svaigām sastāvdaļām un savā būtībā, ļoti vienkāršu ēdienu, kurā galveno lomu spēlē pats ēdiens, nevis noformējums. Tāpēc, meklējot, Īsto garšu, pārdomāju, ko gribētos redzēt pašmāju restorānu piedāvājumā un ko mēs galu galā varam darīt paši savā virtuvē?

Mīļie šefpavāri, atļaujiet mums atvilkt elpu no biezeņiem un līdzīgām piedevām. Palutiniet mūs ar olīveļļas apslacītiem dārzeņiem ceptiem cepeškrāsnī. Burkāni, ķirbis, bietes, kartupeļi – šie brīnišķīgie dārzeņi, kas ir tik gardi savā dabiskajā struktūrā. Neblenderējiet, nemīciet tos, bet pasniedziet gabalos un mēs būsim laimīgi. Tas pats attiecas uz solistiem – gaļu, zivīm. Augstvērtīgas izejvielas, kurām nav nepieciešami eksperimenti ar miltainas mērces/biezeņa piedevām. Ļaujiet izbaudīt tāda ēdiena garšu, kas runā pats par sevi, nevis nomācoši klusē pārmākts ar neatbilstošām piedevām.

Atpūtisimies no brančiem. Ēdiena pārpildītajai bufetes tipa maltītei, pēc kuras nepamet smaguma sajūta un mieles par pārēšanos. Baudīsim brokastis šī vārda īstajā nozīmē. Nekad neaizmirsīšu rītus Melburnā, Austrālijā kur kafejnīcās no rīta var baudīt avokado grauzdiņu un plaucētas olas, ar izcilu kafiju piedevās, ko tikko pagatavojis barista. Spēcinoša, svaiga maltīte, kas sniedz enerģiju un skaists rituāls – lūk, kas šodien definē brokastis.

Pārdomāti pirkumi ir tendence, kuru vērts iekļaut savu darāmo darbu sarakstā. Nevis ieskriešana lielveikalā, bet gan došanās pie sava tirgotāja. Domājiet par Franciju – tur nesaka: “Es došos uz maiznīcu”, ta vietā: “Es došos pie maiznieka”. Atrodiet tirdziņos, nelielajos augstvērtīgas produkcijas veikalos cilvēkus, kuram uzticaties. Ja apmeklējat Kalnciema tirdziņu, tad noteikti esat ievērojuši Jāni, veikala iDille (Kr.Barona ielā 46) atraktīvo pārdevēju. Cilvēku, kura sirdsadarbs jau daudzu garumā ir komunikācija ar pircējiem, uzmundrināša un vienkārši laba garastāvokļa nodrošināšana. Līdzko jūs atrodat savu cilvēku – beķerejā, dārzeņu bodē, tirgū, pirkumi kļūst pārdomātāki un mājās gatavotās ēdienreizes pilnvērtīgākas. Protams, ir dienas, kad liekas, pulksteņrādītāji kustas ātrāk nekā parasti un nav laika doties ne uz tirgu, ne bioloģisko bodi. Te ir laba alternatīva –  apmeklējiet augstvērtīgas pārtikas virtuālo veikaliņu pārtikasgrozs.lv, kur var iegādāties vietējo zemnieku labumus un veselīga pārtikas groza piegāde tiks veikta līdz pat jūsu namdurvīm. Jūs zināt, no kuras saimniecības nāk tas, kas nokļūst uz jūsu šķīvja, un tas ir ieguldījums gan veselībā, gan labsajūtā.

Gatavošana mājās nu jau kļuvusi par savdabīgu atgriešanās pie saknēm. Mēs atkal aizvien vairāk novērtējam visas ģimenes vai draugu satikšanos pie galda un kopīgas maltītes baudīšanu, kas sarunās un smieklos var ievilkties vairākās stundās. Un ko liekam galdā? Svaigus, sagrieztus dārzeņus, kurus var pamērcēt olīveļļā un sāli, cepeškrāsnī vienkārši gatavotu pamatēdienu un pēc vecmāmiņas receptes ceptu kūku (jo tās ir un paliek gardākās)!

FullSizeRender
Kas var būt labāk par mājās gatavotu gardu maltīti? Krāsnī cepti dārzeņi (kartupeļi, bietes, burkāni no Ilzes Bērtiņas saimniecības) apslacīti ar eļļu un garšaugiem, papildināti ar siera bumbām Austrumu gaumē  no zemnieku saimniecības Ieviņas, ķiploku ziedkātu pesto no zemnieku saimniecības Arāji un zaļajiem dīgstiem no Jura Lipskas saimniecības. Viss pasūtīts no pārtikasgrozs.lv

Īstā garša tepat vien ar mums visu laiku ir. Tā ceļo līdz ar mums un tikpat priecīgi atgriežas mājās. Tikai to vajag kopt un nepamest novārtā. Labu jauno apetīti!

Raksts angļu valodā lasāms žurnāla Baltic Outlook marta numurā

Comments 7

  1. Varu piekrist katram šeit rakstītajam vārdam.
    Mani kā gaļēdāju kaitina tas, ka daudzās kafejnīcās un restorānos gaļas garšu pavāri ar piedevām nomāc tik ļoti, ka tā vairs īsti pēc gaļas negaršo – piemēram, mana Latgales vecmamma prata pagatavot fantastiski gardu cūkgaļu, piedevām lietojot tikai sāli un piparus, tādējādi nenomācot produkta garšu, bet tieši izceļot to. Šķiet, ka “Simt soļu ceļojumā” arī tika cildināta šī vienkāršība un atgriešanās pie saknēm, kas man vienmēr ļoti simpatizējusi.
    Arī Tevis pieminētie dārzeņi, kas cepti cepeškrāsnī, ir kas tāds, kas manā ģimenē ir lielā cieņā – cepam pašu audzētos dārzeņus un rezultāts vienmēr ir gards.
    Manuprāt, cilvēki ar diezgan lielu regularitāti aizmirst, kāda burvība slēpjas vienkāršībā.

    1. Post
      Author

      Paldies, Daini! Pilnīgi piekrītu par atgriešanos pie saknēm. Kad man vienreiz restorānā tajā pašā augstās mākslas biezenī bija iemaisītas vēl garneles, tad, goda vārds gribējās pajautāt pavāram – nu kāpēc? Vai tiešām tās atsaldētās, mazās garneles uzlabo garšu? Vai atkal tās pieliktas tikai tāpēc, lai ēdienkarte smalkāk izklausās? Tieši tā – burvība slēpjas vienkāršība un virtuvē to tik svarīgi neaizmirst 😉 Tava vecmāmiņa un mana, oi, viņas būtu pelnījušas piecas Mišelina zvaigznes – jo tādu garšu vairs nevar atkārtot. Laikam jau tas noslēpumainā piedeva ir … mīlestība. Jo to nu vecmāmiņas vienmēr pievieno gatavojot saviem mīļajiem 😉

      1. Manuprāt, bieži vien pavāri domā – jo sarežģītāk, jo labāk. (Bet ne vienmēr tas nozīmē arī garšīgāk.)
        Par tām Mišelina zvaigznēm piekrītu, turklāt apbrīnoju, ar kādiem apgriezieniem mūsu paaudzes jauniešu vecmammas spēja rosīties virtuvē. Manas vecmammas mājās pat nekad nebija veikala maizes, jo tā vienmēr tika cepta mājās – maizes krāsnī uz kļavu lapām.

        1. Post
          Author

          Maizīte uz kļavu lapām… Kas var būt labāks? Man siekalas saskrēja, domājot par siltu riecienu, vēl sviestiņu ar sālīti virsū. Laimei daudz nevajag 😉

          1. Kur tie gadi, kad pēdējoreiz tādu ēdu – jau 11 gadus babiņa viņsaulē. Parasti katram mazbērnam pa kukulītim cepa – ņemot vērā, to, ka viņai esam 16 mazbērni, tad bija ko pasvīst. 😀
            O jā, un ja vēl mājās gatavots sviests, tad neko vairāk nemaz nevajag.

  2. Paldies, Anda, ka piemini arī to, ka ne vienmēr ir laika staigāt pie tirgotājiem, pa mazajiem veikaliņiem. Mani kā strādājošu cilvēku vienmēr kaitina šie skaistie raksti par eko/bio pārtiku un eko dzīvošanu, kuri vispār neņem vērā to, ka tas viss prasa laiku, kura nav, ja vien neesi mājsaimniece vai pusslodzes/pašnodarbinātais. Vēl jau problēma tāda, ka visi tikai runā par Rīgu (kas, protams, saprotami apskatoties iedzīvotāju statistiku), bet par citām pilsētām klusē. Mums Valmierā ir tirgus, eko veikaliņš (kur šis tas gan ir tādās cenās, ka roka neceļas pirkt) un tad ir zemnieki, kuri noteiktās dienās piebraukā uz daudzstāvu māju kvartāliem vai citām sarunātām vietām. Ir arī tiešās pirkšanas pulciņš, laikam dzīvs, bet tas jau katram neder. Tās arī ir visas iespējas iepirkties ārpus lielveikaliem. Attiecībā uz sabiedrisko ēdināšanu mums laikam nav tik traģiski kā Rīgā, tādā ziņā, ka nav tik augsti domu lidojumi. Toties ir cita galējība – mūžīgās miltos apvārtītās karbonādes un dārzeņu salāti vai nu pāretiķoti, vai iekrējumoti. Tas, protams, nav restorāna līmenis, bet ne jau katru dienu ēd restorānā. Man personīgi ļoti patīk, ka ēdienkartēs atgriežas asinsdesas un grūbu biezputras. Jā, krāsnī vienkārši ceptos dārzeņus gribētos redzēt vairāk, bet esmu piefiksējusi, ka ne visi pat prot tādus gatavot. Vai nu ir negatavi, vai samudrī ar garšvielām.

    1. Post
      Author

      Paldies par interesanto komentāru. Gandrīz vai paradoksāli liekas, ka jo tālāk no Rīgas bio veikals, jo dārgāka produkcija, kaut gan pēc loģiskas – tuvāk taču tam pašam bioloģiskajam zemniekam, mazāki transporta izdevumi. Man baigais prieks par to pašu partikasgrozs.lv, kur var pasūtīt visādus labumus un zināt, ka tas viss tiešām nāk no uzticamām saimniecībām un ja vēl pieved to visu klāt – par ko vēl sūdzēties. Lielveikalos šad tad arī paklaiņoju intereses pēc – tur var arī nomedīt labus kvalitātes un cenas attiecības pirkumus, bet atkal – tomēr gribas to vietējo ražotāju no sirds atbalstīt, varu tikai iedomāties kādai apņēmībai jābūt, lai produktu izaudzētu bez ķimikālijām, koptu, novāktu un pārdotu vēl. Runājot par restorāniņiem, prieks, ka ārpus Rīgas arī sāk parādīties tādas foršas vietiņas – Cēsīs, Siguldā esmu pabijusi kolosālās kafejnīciņās, kur kolosāla atmosfēra. Par gatavošanu vispār šķiet – dažreiz labāk pielikt mazāk un būs garšīgāk, īpaši uz garšvielām attiecas 😉

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *