Lai lidotu, tikai jānotic

Iztēlojaties, ka esat avio dispičers un pie jums kādu dienu ierodas sieviete peldkostīmā, lai saņemtu atļauju… pacelties lidojumam! Tieši tik dīvaini iesākas franču rakstnieka Romēna Puertolā jaunākais darbs ar intriģējošo nosaukumu Meitenīte, kas norija mākoni Eifeļa torņa lielumā.

Pēc autora debijas romāna izlasīšanas, Puertolā ierindoju to faķīru starpā, kas tik tiešām no manis spēj lasīšanas laikā izspiest humora klātbūtnes liecinošus spurdzienus. Tieši tāpēc, atverot jauno darbu, noskaņojos uz smaidīšanu. Humors joprojām ir arī šeit un īstais deserts nāk galveno personāžu rakstura izskatā. Providencei Dipuā burvīgs ir ne tikai vārds un uzvārds, bet arī viņa pati – neglābjama optimiste, kuru no lidojuma uz Maroku pie savas adoptētās meitiņas neapstādinās pat  Islandes vulkāns, kurš paralizējis aviosatiksmi.

Smeldze caur humoru ir raksturojošā sajūta, kas vijas cauri romānam – visu lasīšanas laikā gaisā virmoja neizskaidrojamas skumjas. Vai tā ir pieķeršanās mazajai Zaherai, Providences audžumeitiņai, kas tik ļoti slimnīcā gaida mammu un cenšas nepadoties mākonim, kas smacē viņas plaušas? Vai solidarizēšanās ar Providenci, kas ir gatava noticēt, ka pāris stundu meditācijas laikā var iemācīties lidot kā putnam. Un ziniet, es patiešām noticēju – pacēlos ar Providenci virs zemes un sajutu to, ko līdz šim esmu piedzīvojusi tikai sapnī. Rokas ir mani spārni un es esmu kā putns, kas var mainīt ātrumu, virzienu pēc saviem ieskatiem. No zemes mani šķir tikai gaiss un tā ir tik skaidri saskatāma, jo starp mums neatrodas iluminatora stikls. Smaržas, kādas tik tur nevar sajust, ievilkt plaušās un dāvāt Zaherai, kura tic, ka zvaigznes virs Marokas debesīm saražojuši un novietojuši labie ķīniešu darbarūķi.

Puertolā ticami neticamais stils joprojām ir turpat, te Barokas Obama izskatā, kas ieaicina Providenci savā lidmašīnā uz pārrunām, te “budistu” mūka izskatā, kas veikli iepārdod “cilvēks var lidot paša spēkiem” ideju, arī negantais vulkāns ar neizrunājamo nosaukumu Eijafjadlajegidls ir spilgts varonis.

Varbūt ir jātic, lai arī uzzinot patiesību, tas sāp. Jo līdzko mēs pārstāsim būt mazliet bērni un zaudēsim ticību vispārgalvīgākajiem brīnumiem, mēs kļūsim veci. Patiešām veci savās dvēselēs. Ir labi, ka Puertolā to atgādina. Un, ja Faķīrs bija mazliet neticams stāsts, tad Meitenītei, kas norija mākoni Eifeļa torņa lielumā es ticu. No visas sirds. Jo es mēdzu lidot sapņos.

Izdevējs Zvaigzne ABC, no franču valodas tulkojusi Astra Skrābane.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *