Belašu pēdejoreiz ēdu diezgan senā bērnībā. Atmiņā joprojām saglabājusies krietni eļļainās garšas notis ar maltās gaļas pildījuma specifisko aromātu. Tomēr visvairāk prāta dzīlēs nez kapec palicis nevis pats belašs, bet gan celofāna maisiņš, kur saulainais ripulis tikai ievietots, lai taukvielas nenosēstos uz rokām. Iekāpjot sabiedriskajā transportā, maisiņš bija rūpīgi jānoslēdz, bet vai tad belaša smaržu armijai tāds nieks ir traucēklis? Jau drīz vien transporta līdzekli piepildīja apetīti (ne)rosinošs gastronomijas aromāts. Tad nu belašs man uz mūžiem iespiedies kā tāds savdabīgs uzmanības pievērsējs – Chanel No. 5 līdzās, maigi sakot, nobāl.
Belašs ir kā simbols, kas apzīmē pasauli, no kuras visdrīzāk cilvēks normalis gribētu turēties pa gabalu. Belašs = feikā Adidas treniņtērpā iespraucies tēls. Belašs = stacijas skudru pūznis. Belašs = oda leģendām un nostāstiem par gaļas īsto izcelsmi.
Kopš blogeris Lauris Vanags, kas raksta zem pseidonīma TR Notārs, izdevis tautās savu darbu – Belašu jeb vilcienā lasāmo grāmatu, tatāru pīrādziņš ieguvis vēl simboliskāku statusu. Nosaukumā jau vien ietverta viltīga norāde – lasiet šo grāmatu vilcienā. Un piesaistīsiet tikpat daudz uzmanības kā burvīgi smaržojošs belašs! Kapēc? Jo smiesieties, ai kā smiesieties. Es totāli iekritu šajos slazdos. Neko nenojaušot, atvēru grāmatu publiskā vietā, pēc pāris teikumiem jau iespurdzos. Vēl pēc pāris – vainīgi paskatoties apkārt, iesmējos balsī. Jo tālāk stāsts par Ļošu un Gošu uzņēma apgriezienus, jo vairāk es no malas izskatijos pēc dīvaiņa, kam vienā brīdī pār vaigu izspiežas smieklu asara. Tās mocības – malā grāmatu nenoliksi, bet smieties gribas nenormāli… Labi, ka pirmais stāsts nebija pārāk garš, jo goda vārds, atkal jau atsita bērnības sajūtu, kad no smiekliem vēderu rauj krampī. Un es jums garantēju – turpmāk uz Parmezāna sieru jūs vairs nevaresiet paskātīties kā normāls cilvēks (izlasot Belašu, sapratīsiet kāpēc). Otrs favorīts šajā grāmatā noteikti ir Rinda – etīde ar kasieri Ludmilu un viņas tieksmi lidināt preces kā granātas ienaidnieka ierakumos. Jo šāds tipāžs eksistē reālajā dzīvē! Un ne tikai viens, vismaz katrā lielveikalā pa eksemplāram. Vai tad jums nav nācies žēli noskatīties, kā rūpīgi no plaukta atlasītie skaistākie āboli pēc nopīkstināšnas uz kases lentes piezemējas kā pēc zemestrīces, to sānos parādoties brūnām traumas pazīmēm? Un sūce jogurta paciņa pēc stratēģiska lidojuma pie pārējām nelaimīgajām precēm… Belašs, tas jums nav autora fantāzijas auglis, tā ir dzīve, kura garantē adrenalīnu ik mirkli.
Ļoša un Goša, Rinda, Rīgas apasionāta – ir absolūtas Belaša pērles. Šie stāsti ir kā bumbas ar laika degļiem, kas ātrāk vai vēlāk eksplodē tieši sejā. Tikai tu nevis raudi, bet smejies.
Ēdiet Belašu – tas ir tieši tik ātri un baudpilni patērējams kā tas, ko atceraties no bērnības. Galu galā, pēc literatūras orģijas vēders nesāp. Ak nē, sāp gan – no smiešanās.