Mazliet biedējošie little people

Es tiešām neatceros, kad pēdējo reizi skatoties/lasot/klausoties kaut ko, man būtu palicis bail. Nu zini, tā ir tā mazliet neomolīga sajūta, kāda mēdz piemeklēt, kad nakts vidū aizej padzerties uz virtuvi ūdeni un neieslēdz gaismu. Kad šķiet, ka kaut kur istabas stūros mīt “kaut kas”, kurš tulīt, tulīt pieskarsies tavām kājām. Sirds sāk pukstēt aizvien straujāk un vienīgā doma – kā ātrāk tikt atpakaļ gultā/drošībā.

Lasot (patiesībā, gandrīz neatraujot acis, kamēr nav pabeigta visa grāmata) Haruki Murakami triloģijas 1Q84 grāmatas, man tiešām bija bail. Nē, tur nav gļotainu mošķu, cilvēkēdāju, nežēlīgi sadistisku slepkavu (slepkava patiesībā ir, bet parādiet man vienu cilvēku, kam konkrētais tēls šājā grāmatā nesimpatizē). Taču tur ir little people (man pat bail viņus pieminēt, vismaz grāmatā pieminēšana piesaista viņu uzmanību). Parādības, būtnes no citas pasaules, iztēles auglis – kas viņi patiesība ir, par to vien viegla nojausma rodas otrajā grāmatā. Taču lasot, tā mistiskā baiļu sajūta pakrūtē kāpj aizvien augstāk. Little people.

Murakami grāmatās pievelk kā magnēts. Protams, uz vāka redzamie saukļi no sērijas “Viņš ir ģēnijs!” sākumā izraisa smaidu, taču aizverot grāmatas pēdējo vāku, smiekli vairs nenāk. Murakami piemīt neapstrīdams rakstnieka talants, ģēnija spējas teikumus savērpt tik aizraujošās virtenēs, ka gribas teju grauzt nagus gaidot grāmatas turpinājumu. Tieši tāpēc viņš ir kļuvis par vienu no maniem iedvesmas avotiem.

Haruki Murakami latviešu valodā tulkotās grāmatas 1Q84, Kafka liedagā, Dejo, dejo, dejo meklē Zvaigzne ABC grāmatnīcās.

P.s. Rakstot pēdējo teikumu, izslēdzās dators. Little people?

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *