Meklējot dzīvesprieku

Pirms atkal tiksimies

Grāmatas Pirms atkal tiksimies izlasīšanai grūti atrast piemērotāku brīdi kā Ziemassvētku priekšvakarā. Ne jau tāpēc, ka tā būtu veltīta svētku tēmai. Bet gan cita svarīga iemesla dēļ – lai mēs uz brīdi apstātos skrējienā un novērtētu vienu no galvenajām lietām, ko blakus mīlestībai nav iespējams nopirkt ne par kādu naudu pasaulē – veselību.

Vils ir plēsoņa – viņam jāsasniedz viss labākais. Jāiekaro skaistākā sieviete, jāuzkāpj visaugstākajā kalnā, jātraucas ar visātrāko moci un jāuztaisa visspožākā karjera. Vai es pieminēju, ka viņš ir ļoti pievilcīgs vīrietis? Perfekts muskuļu daudzums kombinācijā ar asu prātu. Bet tad, kādā lietainā rītā veiksme zaudē modrību un Vilu notriec motocikls. Gandarījuma ilūzija sabrūk kā kāršu namiņš un agrākais apkārtējo mīlulis tiek piekalts ratiņkrēslam, spējot pakustināt tikai galvu un mazliet roku plaukstas. Taču tas arī viss. Tam, kas sasniegts pagātnē, vairs nav ne kripatiņas vērtības. Tāpat kā turīgumam, jo skarbo diagnozi nespētu mainīt pat vislabākie ārsti pasaulē.

Patiesībā par šo grāmatu ir smagāk aprakstīt, nekā lasīt. Aizverot pēdejo lapaspusi, emocijas uzbango ļoti spēcīgi un vajadzīgs laiks, lai visu saliktu pa plauktiņiem. Šis nav Skafandrs un tauriņš, kas burtiski aizsit elpu no skumjām. Pirms atkal tiksimies ir daudz vieglāka versija, kas uztur līdzpārdzīvojumu no parastas meitenes skatpunkta. To pat varētu dēvēt par romantisku stāstu, ja vien virsraksts jau nesniegtu mājienus par to, kā grāmatas noslēgsies.

Lūisa kļūst par Vila draugu. Pamazām, pamazām nojaucot skarbo aizsargmūri, kuru viņš uzcēlis sev apkārt, mēģinot viņa skumju pasaulē ienest mazliet gaismas. Tikai uzdevums ir grūts – Lūisa nejauši uzzina, ka Vils apsolījis vecākiem neatņemt sev dzīvību vēl sešus mēnešus. Pēc tam viņš dosies uz Šveices klīniku un atbrīvos dvēseli, kas ieslēgta nekustīgajā čaulā jeb ķermenī. Un kā jūs atrunātu cilvēku, kas uz visu atlikušo mūžu piekalts gultai un ratiņkrēslam? Kurš vairs nekad nespēs staigāt, turēt rokā dakšinu un mīlēties. Un darīt vēl tūkstošiem lietu, kam nepieciešams vesels, kustēties spējīgs ķermenis.

Grāmata aizskar ļoti svarīgu tēmu – iespēju izvēlēties. Katru minūti domāt par ar iekšējo cīņu, kad prāts – plēsoņa spiests bezspēcīgi atdurties pret fiziskā ķermeņa bezspēcību – vai tas galu galā neizsmeļ jebkādu iespēju saskatīt pozitīvo? Vai tāds cilvēks kā Vils vispār var ar to samierināties? Varbūt viņš sajutīsies laimīgs tikai tad, kad spēs pārkāpt dzīvības un nāves robežu, jo tas sola atbrīvojumu no visām sāpēm.

Mūsos katrā dzīvo kripatiņa sagrautā veiksminieka Vila un šķipsniņa optimistes Lūisas deva. Ir tik viegli identificēties ar šiem abiem tēliem, jo tie ir divi cilvēki, kuri uz dzīvi raugās no sava skatpunkta. Bet teikt, ka kāds no viņiem nemīlētu dzīvi kā tādu, būtu nepareizi. Tikai jāsaprot, ka katram ir tiesības izvēlēties kā to mīlēt.

Izlasiet šo grāmatu un pasakiet domās paldies. Paldies par to, kas ir dots. Par to, ko spēj ķermenis. Par spertajiem soļiem, ko izdara kājas un glāstiem, ko sniedz rokas. Par iespēju baudīt un no sirds priecāties. Jā, tā ir dāvana un tā ir jāsargā. Jo tikai kaut ko zaudējot, mēs pārāk vēlu apzināmies tā nozīmīgumu. Neviena karjera, jahta, pasaules nauda neatsver mirkli, kad varat visu – iet, skriet, pieskarties, redzēt, smaidīt, saprast. Un elpot.

Izdevējs Zvaigzne ABC, tulkojusi Karīna Tillberga