Mīlestības pavedieni

Attiecībās ar citiem mūs vij tik smalki pavedieni. Dažreiz tie nospriegojas kā stīgas, saasinot sajūtas. Dažkārt satinas mīļā kamolā, ļaujot pietuvoties vienam otra esībai, sajūtot siltumu, tik netveramu un neaprakstāmu, ko apzīmējot ar “mīlestība”, tas varbūt izklausītos pārāk banāli. Bet tas ir siltums, patvērums, kas pasargā.

Mammas un meitas attiecības. Cik pavedienu, tik dažādu dzīvju. Kādām pavadiens pārtrūcis – fiziski, citām morāli. Kādām kamolā – tuvi, cieši. Kādām pieklājīgā attālumā, nospriegotām stīgām neļaujoties atslābināties. Kādas meklē viena otru, kādas vienas otru nav atlaidušas līdz ar nabassaiti.

Mēs varam pieaugt, bet iekšējais bērns skatīsies mammas virzienā. Apzināti vai neapzināti, jo no turienes esam cēlušies. No patvēruma, drošības, pirmspasaules. Un kurš tad nomērijis, cik ciešiem jābūt pavedieniem. Vai ir pareizi un nepareizi? Atbilde tikai viena – mēs visi alkstam būt mīlēti un mammas mīlestība ir tas gabaliņš no “es”, ko nevar aizvietot. Ja tā nav, tad tur būs caurums, ko varbūt reiz dziedēs laiks, bet tas var sāpēt. Tai nav jābūt fiziski pierādītai mīlestībai, tā ir apziņa – “mamma mīl”.

Noras Ikstenas grāmata “Mātes piens” ir skaudra. Bet īsta un dziļa, kas nemaz nedomā tevi atstāt pēc izlasīšanas. Teju fiziski sakrata dusmās, aizķer un nelaiž vaļā. Par trīs paaudžu sievietēm. Tā, kura devus mīlestību. Tā kura bēg no mīlestības. Un tā, kura vēlas dot mīlestību. Vecmamma, mamma un meita. Dažādi laiki, dažādas dzīves, bet visas vieno nesaraujamas saites. Vai tas ir daļēji autobiogrāfisks romāns? Domāju, jā – rakstniece tajā ievijusi savas dzīves pavedienus, izmantojot savas atmiņas par tālaika pastāvošo iekārtu un sabiedrības būra sajūtu. Romanā ir daudz alegoriju (kāmis, kas atsakās dzīvot būrī – tad labāk mirst), kas dursta lasītāju ar tādām kā adatām, liekot sāpēs sarauties.

Mēs varam teikt mamma, bet varam – māte. Kurš skan mīļāk, sirsnīgāk, tuvāk? Autores apzinātais uzsvars uz auksto mātes tēlu jau nosaukumā sagatavo lasītāju, ka šis nebūs stāsts par mīlestības saņemšanu. Tas būs par rūgto mīlestības pienu. Par mātes instinkta trūkumu, vai gluži pretēji, apzinātu tā atgrūšanu, lai pasargātu gan sevi, gan bērnu. Man negribas nosodīt nevienu. Jo ne velti darbība norisinās padomju okupācijas fonā ar visām tā izrietošajām sekām un ietekmi uz visu triju paaudžu sieviešu dzīvi. Tas drīzāk liek domāt par stiprumu. Garīgu stiprumu. Vai tevi var salauzt brīvības neesamība, vai apziņa, ka šī ir tikai iluzija un reāla brīvība ir iespējama?

“Mātes piens” ir jālasa, neatkarīgi no tā, kādai paaudzei piederat. Šis ir mūsu XX gadsimts. Mūsu valsts un cilvēku gadsimts, kas atstājis nospiedumus dvēselē. Kurus jutīs vēl daudzas paaudzes.

Izdevējs: Dienas Grāmata

Comments 0

  1. Šo jau sen meklēju, bet nav izdevies atrast. Cik maksā grāmata Mātes piens ? Ja kādam zināms, padalieties ar informāciju…

    1. Post
      Author

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *