2

Neskati grāmatu pēc vāciņa

FullSizeRender

Manas un šīs grāmatas attiecības nesākās vienkārši. Tik ļoti atstūma vāka noformējums, ka nepelnīti no manas uzmanības deficīta cieta pati grāmata un nogulēja plauktā diezgan ilgi. Atzīšos, mani burtiski kaitināja Odrijas Hepbērnas līdziniece, kas lika domāt par banāliem dāmu romāniem, turklāt šī “Hepbērna”  vienkārši uzsēdināta virsū ainaviskajai bildei, kas redzama uz skaistā grāmatas oriģinālizdevuma vāka. “Neskati vīru pēc cepures” teiciens šoreiz nestrādāja – grāmatas es pat ļoti skatu no “cepures” un dažkārt vāks uzrunā vēl kārdinošāk nekā anotācija. Taču, jūs jau zināt – jāklausa vien savai intuīcijai un, ja tā saka, ka aiz jocīgā vāka slēpjas kas interesants, tad tā arī būs.

Uzreiz gan teikšu, ka negribas piekrist uz vāka esošajam citātam par literāru šedevru. Drīzāk manas pēcsajūtas ir, ka šis ir visnotaļ intriģējošs stāsts, kurš palēnām ierauj lasītāju aizvien vairāk. Tas nebija no gadījumiem, kad negribas no grāmatas atrauties pat tad, kad jau drosmīgi tuvojas rīta modinātāja zvans. Lasīju to palēnām, pa gabaliņiem un rezultātā Džesa Voltersa Skaistās drupas radīja patīkamus nospiedumus. Es pat teiktu – grāmata vairāk atgādināja filmu, ne literāru stāstu. Lapaspusi pēc lapaspuses grāmatas varoņi tiek iepazīti no sava dzīves skatījuma un nākas ik pēc nodaļas pārslēgties gan uz citu varoni, gan citu laika ritējumu. Brīžiem pārņēma sajūta, ka dzirdu fonā skaņu celiņu, tik ļoti Skaistās drupas atgādināja filmas darbību.

Stāsts vijas ap Paskālu, pavisam necilas viesnīcas īpašnieku, kas atrodas vēl necilākajā Portovergoņas klinšainajā ciematā, kura pakājē bango jūra. Viņa cīņu ar jūru, mēģinot klints iedobē izbūvēt tenisa laukumu (!), pārtrauc amerikāņu aktrises Dī Morejas ierašanās. Turklāt viņa ieradusies nevis no šādas tādas filmas uzņemšanas laukuma, bet gan no pašas Kleopatras, kur stāvējusi blakus Elizabetei Teilorei. Dī ir ļoti noslēgta būtne un tikai pēc laika Paskāls atklāj, ka viņa izvēlējusies apmesties šajā necilajā saliņā viena iemesla dēļ – viņa mirst. Tikmēr Paskāls jau viņā ir neglābjami iemīlējies. Tad stāsts pārlec vairākus desmitus gadus uz priekšu un lasītājs atklāj, ka viss nav tā, kā varētu spriest pēc pirmās nodaļas. Mūsdienu Holivuda un 60to gadu Itālija – starp šo laiku autors mūs mētā visas grāmatas garumā, iesējot intrigu, kas tad galu galā ar varoņiem ir noticis un kāpēc viņi nonākuši tur, kur ir tagad.

Iespējams, personīgi man, personāžu dzīvesstāstu bija par daudz, jo rezultātā tā arī nepamet sajūta, ka neiepazinu līdz galam Dī un Paskālu. Protams, kolorītais rakstnieks Elvis, kura nepabeigtās grāmatas pirmā nodaļa aizrāva atkal citā pasaulē un vēl ilgi mocīja jautājums, kas liedzis viņam turpināt rakstīt, vien ir tā vērts, lai iepazītu viņu vairāk. Taču Skaistajās drupas bez citas grāmatas pirmās nodaļas ir arī filmas scenārija uzmetums, memuāru pirmā nodaļa, lugas dialogs…. Man visa bija par daudz un rezultātā grāmatā pietrūka dziļuma.

Bet par labo – Skaistās drupas liek aizdomāties par to, kāpēc cilvēki paši mēdz kļūt par drupām. Kāda notikumu ķēde to ierosina un cik daudz var izmainīt nepateikti vārdi vai laikā nesperts solis. Šī ir no grāmatām, ko, iespējams, pārlasīšu. Jo kā jau minēju, to iztēlē redzu tik spilgti kā filmu, ainu pēc ainas un gribas ieskatīties tajā dziļāk.

Izdevējs BaibaBooks, no angļu valodas tulkojusi Daiga Meldere

Comments 2

  1. Post
    Author

    Šis tiešām bija gadījums, kad gribējās grāmatu ielikt citos vāciņos, lai varētu koncentrēties lasīšanai. Bet katrai izdevniecībai jau gadās reizi pa reizei “nošaut” garām ar vākiem 😉

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *