Parīze, mīlestība, rakstnieks

Parīzes sieva

Reiz dzīvoja rakstnieks, kuram rakstīšana bija kā slāpju veldzēšana tās vispārākajā pakāpē. Ne mīlestība, ne naids viņu tik spēcīgi neturēja savās važās kā “teikumi, kuri jāuzliek uz papīra”. Viņa sapnis bija radīt darbus, kas būtu spēcīgi savā patiesīgumā, trausli savā pamatīgumā un sāpīgi smeldzīgi savā cilvēciskumā. Viņa vārds bija Ernests Hemingvejs.

Aiz katra dižena vīrieša stāv spēcīga sieviete. Sieviete, kuru gribas apbrīnot par spēju būt  sievai un labākajam draugam vienlaikus. Par nesavtīgu spēju uzupurēties, paciest dižgara niķus un stiķus, norīt aizvainojumus, dzīvot ledusaukstā dzīvoklī, paciest mīļotā cilvēka flirtēšanu ar citām un par spīti visam, dāvāt mīlestību. Sievieti, kuru no otras puses gribas sapurināt aiz pleciem, likt atvērt acis, mudināt būt uzstājīgākai, nepiekāpīgākai. Un galu galā, varbūt pasūtīt to vīrieti pie visiem velniem. Bet viņa ir citāda.

Viņi abi apmetās uz dzīvi Parīzē. Cerību, prieka un laimes spārnoti, jo atraduši viens otru. Grieķu dievam līdzīgais Ernests un ārēji vienkāršā, bet ar brīnišķīgu humoru apveltītā Hadlija. Hemingvejs Parīzi dievina, pielūdz tās radošo atmosfēru, mutuļojošo bohēmu, neskaitāmās ielu kafejnīcas, kurās stundām nodoties rakstīšanai. Nav jau tā, ka Hadlijai Parīze galīgi nepatiktu, taču viņa uz lietām skatās caur realitātes prizmu – mēģina nedrebināties vēsajā un šaurajā miteklī, nedzirdēt akardeona nemitīgo spēlēšanu aiz sienas esošājā naktslokālā, neievērot pēckara salauztās ēku un cilvēku fasādes. Bet kad abi dienas noslēgumā satiekas, viss aizmirstas un viņi metas virpulī, lai baudītu labāko, ko 20. gadsimta Parīze var sniegt – pārpildītus bārus, kuri ietinušies cigarešu dūmos, cilvēku smieklus, mūziku un uzlādēti vibrējošo gaisotni, kurā tiek izsapņoti vispārdrošākie sapņi.

Hadlija un Ernests

Viņi viens otru uzrunā mīļvārdiņos – Ernests ir Teitijs, bet Hadlija – Kaķis. Un tie ir kā signāls, mēraukla viņu savstarpējām attiecībām. Ja nesauc viens otru miļvārdā, kaut kas nav kārtībā. To zina tikai viņi – Kaķis un Teitijs, kuri ir tik līdzīgi, gluži kā viens vesels. Un viņi dzīvo savā laimes kūniņā, pārtikdami viens no otra. Vai tas būtu buļļu skrējiens Pamplonā, vai Ziemassvētki Šamblī, tie ir nenovērtējami divvientulības mirkļi, kurus viņi bauda atkal un atkal.

Mainās laiki un mainās viņi paši – dzīvē ienāk bērniņš, Hemingveja rakstnieka karjera uzņem apgriezienus, vecie draugi aiziet, to vietā uzrodas jauni. Mīlestība transformējas un  kļūst ievainojama. Ernests vienmēr bijis sieviešu uzmanības lutināts, taču līdz šim viņš vismaz sirdī bijis uzticīgs savam Kāķītim. Hadlija nemaz nenojaušs, ka viņas draudzība ar sabiedrības dāmu Polīnu kļūs liktenīga laulībai. Tas ir beigu sākums.

Hemingveja un viņa pirmās sievas Hadlijas Ričardsones attiecības ir tik smeldzīgi skaistas, patiesas un sāpīgas, ka šis stāsts atgādina tveicīgu vasaras dienu. Brīnišķīgs saullēkts, saules pieliets bezrūpīgs dienasvidus, tveicīgi spiedīga pēcpusdiena, skumjš saulriets un naksnīgs tukšums pēc gaismas pazušanas. Lai radītu Parīzes sievu, autore Paula Makleina pirms tam ieguldīja milzu darbu, studējot Hadlijas un Hemingveja biogrāfijas, lai iemiesotu stāstu pirmajā personā – skatot notikumus Hadlijas acīm. Viņa atzīst, ka Hadlijas loma Ernesta dzīvē ir bijusi tik spēcīga, ka iespējams, bez viņas Hemingveja darbi nebūtu tādi, kādus mēs to zinam. Tieši viņa spēja likt rakstniekam skatīties acīs dēmoniem, saņemt drosmi, gūt pārliecību par saviem spēkiem. Jā, tā bija arī viņa, kas vainojama viņa agrīno manuskriptu bojāejā – Hadlija tika apzagta vilcienā un starp nozagtajām mantām bija arī Hemingveja darbi. Bet varbūt tiem bija jāpazūd, lai viņš notraustu pelavas un radītu tīrradņus.

Nenoliedzami, Hadlijas tēls pēc grāmatas izlasīšanas izsauc gan apbrīnu, gan nesapratni. Nesapratni par to, kāpēc viņa necīnas par savu vīru, kāpēc ļauj otrajai sievietei “ierāpties” savā laulības gultā un aizvilināt mūža mīlestību. Bet varbūt viņa zināja, kā tā būs vislabāk pašam Hemingvejam. Vai viņa nojauta Hemingveja neapturamo vēlmi ieskatīties acīs nāvei, pašam nospiežot ieroča mēli? Vai viņa zināja, ka šis mirklis agrāk vai vēlāk pienāks? Viņas noslēpumainas smaids fotogrāfijās, gluži kā Monai Līzai, veras mūsos un smalkjūtīgi klusē.

Lasot Parīzes sievu, piezogas sajūta, it kā jūs būtu kļuvuši par Vudija Alena filmas Pusnakts Parīze galveno varoni. Pēkšņi satiekat izcilākos 20. gs. rakstniekus, dzejniekus  un māksliniekus, kopā ar viņiem pie vīna un nereti, arī pie absinta glāzes, ienirstat aizraujošās sarunās un ballējaties līdz spēku izsīkumam. Pieskarieties tādai bohēmai, kāda bija tikai toreiz un kuru nav iespējams atkārtot. Gertrūde Staina, Džeimss Džoiss, Ezra Paunds, Silvija Bīča, Pablo Pikaso, Frensiss Skots un Zelda Ficdžeraldi … un vēl neskaitāmi sava laikmeta dižgari ienāk stāsta lapaspusēs un priecājas, skumst, mīl, mocās greizsirdībā kā ikviens parasts cilvēks. Bet viņi jau tādi paši, tikai vieglāk ievainojami.

Hemingvejs un draugi

Izdevējs: Zvaigzne ABC. Tulkojums Ieva Lešinska

Comments 0

  1. tikko pabeidzu lasīt šo grāmatu un meklējot internetā vairāk info par Ernestu Hemingveju, uzgāju šo. grāmata bija tiešām lasāma un baudāma. uz beigām kad Kaķis un Teitijs jau šķīrās, bij teikts, ka abi gulēja un raudāja, tad pašai asaras acīs sariesās. Iesaku Jums izlasīt šo grāmatu !

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *