Pasaule pēc

ImageImage

Pavisam neilgi pirms “izsludinātā” pasaules gala jūsu rokās nonāk grāmata, kurā norisinās ne vairāk un ne mazāk kā apokalipse. Pēdējo stundiņu tajā neizraisa krītoši meteorīti, dabas likstas vai kosmosa viesu iebrukums. Pārejas notikumu galvenie ierosinātāji ir paši cilvēki.

Viss iesākas ar slepenu eksperimentu Noass (lielisks autora humora izjūtas apliecinājums!), kurā uz nāvi notiesātiem noziedzniekiem tiek izmēģināts jauns vīrusa veids (viņi labprātīgi piekrīt kļūt par izmēģinājumu zaķīšiem, jo tā iespējams izvairīties no soda izpildes). Tas pieškir inficētajiem neiedomājamu spēku un ātrumu. Bet, ak vai, – pēc labākajām tradīcijām viss noiet greizi – superkareivju vietā viņi pārtop par vampīriem, kas gatavi bez žēlastības nogalināt, lai tikai tiktu pie kārotās asiņu devas. Kad dzirdat vārdu “vampīri”, aizmirstiet par Krēslas smukģīmīšiem, kas pārvietojas ar stilīgiem auto un dzīvo pārticīgu dzīvesveidu, sapinoties mīlas piedzīvojumos ar parastajiem mirstīgajiem. Pārejas vampīri trāpīgi tiek dēvēti par vīrusainajiem un pēc viņu izlaušanās no laboratorijas sienām sākas neizbēgama sliktāko scenāriju (lasiet – viss, kas vien var noiet greizi), piepilde. Turklāt, katru desmito upuri vīrusainie nevis izsūc sausu, bet padara par vienu no savējiem, tā audzējot savu populāciju milzīgā ātrumā. Panika, haoss, bailes pārņem visu ASV teritoriju un pēc gadsimta no agrākās lielvalsts jau paliek tikai drupas.

Starp laboratorijas izmēģinājuma trusīšiem ir arī kāda noslēpumaina meitene vārdā Eimija, kura inficēšanas brīdī ir tikai sešus gadus veca. No nāves viņu paglābj FIB īpašais aģents Volgāsts, kas meiteni aizved kalnos, lai tur mēģinātu bērnu pasargāt no haosa, kas pārņem pasauli. Viņš nojauš, ka Eimija ir sava veida atslēga, kas var glābt cilvēci no pilnīgas bojāejas. Diemžēl, neviens nezina kā šo atslēgu pareizi izmantot.

Grāmatas otrā nodaļa atklāj notikumus, kas risinās 90 gadus pēc pirmo vīrusaino izlaušanās no laboratorijas. Lasītājs ieskatas kādas izdzīvojušo cilvēku grupiņas izmisīgajā pastāvēšanā nelielā drošības saliņā, kuras gaismas naktī sargā no briesmoņu iebrukuma (kā zināms, vampīri vēl vairāk par ķiplokiem necieš vien gaismu). Taču tehnika nav mūžīga – akumulātori, kas nodrošina strāvas padevi starmešiem, draud izlādēties pavisam, bet palīdzību lūgt nav kam. Līdz tehniķis Maikls ar paštaisītu radiouztvērēju uzķer dīvainu signālu, kas tuvojas nometnei – tā var būt zīme, ka TUR ārā, aiz nometnes sienām, bez viņiem vēl ir kāds izdzīvojušais un tas meklē palīdzību. Signāla avots ierodas nometnē mazas meitenes izskatā. Kuras vārds ir Eimija.

Patiesībā šajā brīdī grāmatas autors Džastins Kronins mūs iemet pavisam citā – atsevišķā grāmatā. Lasot par nometnes dzīvi un tās varoņiem, grāmatas pirmā daļa šķiet tik tāla un abas vieno vien neuzvaramie vīrusainie un Eimija.

Grāmata ir skarba – autors bez žēlastības slaktē visus varoņus, kam lasītājs paspēj kaut cik pieķerties. Dažreiz šī nežēlastība šāk nopietni kaitināt – šķiet, autors apzināti vēlas lasītāju novest līdz teju apokaliptiskam stāvoklim. Ar domu – skat, kādus nesmukumus var savārīt saujiņa homo sapiens, kā rezultātā nepatikšanas pārpārēm ir visai zemeslodei.

Spraiga darbība – tas ir grāmatas lielākais trumpis. Citādi – tā, tāpat kā Holivudas filmu fabrikas daudzmiljonu budžeta filmas, nevedina uz dziļākām pārdomām un neatstāj īpašu pēcgaršu. Māc pamatotas aizdomas, ka pavisam drīz tā tiks iemūžināta kinolentē, kas, manuprāt, būs vēl viena filma, kas uz urrā iekasēs naudiņu visā pasaulē, bet satura ziņā būs milzīga vilšanās, sevišķi tiem, kas lasījuši grāmatu. Jo, lai saliktu jēdzīgu stāstu un apslaktētu visus autora iecerētos varoņus, ar divām stundām varētu būt krietni par maz. Brrr, tiešām gribas ticēt, ka kino dievs varētu salikt sprunguļus šīs ieceres riteņa spieķos – jo, ekranizējumā varētu būt tik daudz klišeju, ka tagad jau metas zosāda (noteikti taču scenārists katastrofas 90 pēcgades ilustrēšanai pamanīsies iestarpināt kadru ar vējā plīvojošu, skrandainu Amerikas karogu, fonā skanot skumji patosainai mūzikai).

Tāpēc, pirms ķerties pie grāmatas lasīšanas, der atcerēties salīdzinājumu ar kino – no popkornfilmas taču negaidam Bertoluči daiļradi. Līdzīgi ir ar Pāreju – apmēram nojautu, ka tā lasīsies ātri, īpaši negaidītus pārsteigumus nesagādās un pāršķirot grāmatas pēdējo lapaspusi, pārņems mazuma piegarša. Jo tagad jāgaida otrās un trešās daļas tulkojumi.

Un, kas to liedz darīt, ja pasaules gals reālajā dzīvē uz nenoteiktu laiku ir atlikts?

Izdevējs: Zvaigzne ABC

Comments 0

  1. Pingback: Nevainojamais ceļabiedrs « andasstuff

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *