Pateikt – uz neredzēšanos

Ardievu Vīne sveika, Parīze

Ir rakstnieki, kuru daiļradei līdz šim neesmu paspējusi pilnvērtīgi pievērsties, par spīti tam, ka ļoti gribu to izdarīt un arī apkārtējie faktori uz to mudināt mudina. Zuzanna Kubelka ir viena no “nelasīto” autoru pulciņa, par kuras grāmatām Ofēlija mācās peldēt un Kundze būs mājās vēlāk dzirdētas cildinošas atsauksmes un tās atrodas nākotnē izlasāmo grāmatu augšgalā. Taču priekšā minētajām paspējis iešmaukt rakstnieces jaunākais darbs Ardievu, Vīne – sveika, Parīze.

Uzreiz atzīšos, ka nepacietību izlasīt stāstu noteikti mudināja arī nosaukumā ietvertais Parīzes vārds. Nu gluži kā konfekte, kas aicināt aicina pēc iespējas ātrāk ķerties klāt tās baudīšanai. Gaismu pilsēta stāstā spēlē nozīmīgu lomu, jo tieši šeit galvenā varone Kitija izdzīvo savas mīlestības pacēlumus un kritumus. Bet par visu pēc kārtas – stāsts sākas Vīnē, kur jauniņās tulces apzinīgo dzīvi ar kājām gaisām sagriež iepazīšanās ar atzīto žurnālistu no Parīzes. Klifords pieder pie tā tipa vīriešiem, kas seko moto “atnācu, ieraudzīju un iekaroju”, laimīgi aizmirstot, ka pašu Parīze gaida sieva un dēls. Abu starpā sākas vētrains romāniņš, kuru pavada kaislīgi čuksti no Kliforda puses “Es šķiršos no sievas, es šķiršos no sievas…”. Sākums kā jau skurbinošā mīlestības burbulī, kam seko pat kopīga mitekļa iekārtošana Parīzē. Viss, ko vēlas Kitija, ir vairāk mirkļu kopā, sajust Klifa tuvumu biežāk, ieelpot viņa ādas smaržu katru mīļu brīdi. Viņi bauda viens otru milzīgiem malkiem, nespējot veldzēt slāpes. Ir tikai viens bet – šķiršanās no sievas tā arī neseko.

Un tad… tad Kitijas tēls nokaitina ne pajokam. Šī visnotaļ gudrā, apzinīgā un, liekas, arī ar krietnu devas pašcieņas apveltītā sieviete pārvēršas par plastilīnu, ļaujot vīrietim izlipināt no sevis tādu figūru, kādu vien viņš tobrīd vēlas. Un Klifs nekautrējas ik pa brīdim viņu pamatīgi sapļackāt, lai pēc tam caur atvainošanās augstākās pilotāžas demonstrējumiem atkal viņu atgūtu. Vienreiz, divreiz, trīsreiz… kādā brīdī Kitija ļauj ar sevi rīkoties kā ar grīdas lupatu. Autore gan uz beigām izsmalcināti tomēr ļauj lasītājam gūt atbildi uz to, kāpēc Kitija rīkojas gluži kā mēnesredzīgā, nespējot tik ilgi pateikt – uz neredzēšanos!

Par spīti tam, grāmata lasās labi. Parīzes noskaņa, tālaika modes tendences, virtuozās ballītes burbuļo grāmatas lapaspusēs, ļaujot lasītajam tajā ienirt uz brīdi piemirstot reālo laiku. Tik interesanti iegriezties Klifa redakcijā un redzēt bohēmisko gaisotni, kas tolaik valdīja preses orākulu darba vietās – ar viskija glāzi vienā un cigareti otrā rokā. Rakstniecei izdevies uzburt arī absolūti burvīgu personāžu Kitijas mammas veidolā. Gudra, pārliecināta sieviete, kas vajadzīgajā brīdī spēj sniegt padomu un neuzbāžas ar savu dzīvesgudrību. Cik izsmalcināti viņa katru reizi Kitijai norāda uz iespējamo pareizo ceļu, ļaujot meitai pašai izlemt kā vislabāk rīkoties.

Šis ir stāsts par kaislību, kas uzliek sievietei klapes. Viņa atsakās redzēt ko vairāk par taisnu līniju un sava mīļotā pašas uzburto ideāla oreolu. Aizverot pēdējo lapaspusi, top skaidrs, ka Kubelkas darbs ir kas vairāk par brīvdienu lasāmvielu. Tāds kā smalks atgādinājums, ka dažreiz ar pieri sienā jāieskrien vairāk par vienu reizi, lai atģistos, ka Lieliskais vīrietis nebūt nav tas liktenīgais.

Izdevējs Zvaigzne ABC, no vācu valodas tulkojusi Irēna Gransberga.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *