Rīga. Riteņbraucēja acīm. Tverta mirkļos.

Tajā dienā man somā bija līdzi miniatūra izmēra fotokamera, ne lielāka par iPhone. Pārvietošanās – ar uzticamo velo. Sajūtas – ja nu šodien paskatītos uz Rīgu ar ceļotaja acīm. Ja ierastais maršruts tiktu veikts ar jaunām izjūtām, uztverot visu sev apkārt kā svešu pilsētu, kas man pirmo reizi atklāj savu seju. Kāda būtu Rīga – emocijās un atmiņās, kuras es sev paņemtu līdzi uz mājām?

Rīga. Vieta, kuru pa vidu sadala upe, kas tveicīgos rītos kopā ar vēju ienes pilsētā uzmundrinošu spirgtumu. Prāmji, kas atved zinātkārus ceļotājus, kas pāris soļos nokļūst pašā pilsētas sirdī Vecrīgā. Skaņas, ko atnes pār tiltu traucošās mašīnas un kaijas, kas lido pāri upei.

Rīga rītos ir mierīga, te nav satiksmes haosa vai miljoniem stresainu cilvēku, kas steidz ar metro nokļūt līdz ofisam. Metro vietā te ir tramvaji, kuru riteņu dunoņā pa sliedēm ir kaut kas dzīvespriecīgs un pacilājošs. Te ir kuģi, kas mazliet nostaļģiskām sajūtām alkstošos izvizinās pa Daugavas zilajiem ūdeņiem.

Tilti. Akmens, Vanšu, Salu, Dienvidu, Dzelzceļa. Ar skatiem, kas paveras gluži kā atklātnē, ko nosūtīt mājiniekiem. Un zem tiltiem tuneļi, kas apliecina patiesību – tur galā, vienmēr ir gaisma.

Rīga nekad nebūs gatava un nevajag arī. Tai jāmainās, piedzīvojot veiksmīgas un mazāk veiksmīgas transformācijas. Varbūt reiz tā kļūs par Baltijas valstu Bilbao stāstu, bet varbūt nē. Vietējiem jau tik un tā mīļa.

Te nav Ņujorkas debesskrāpju, tāpec zods un spranda nesāp no nemitīgas galvas vēršanas uz augšu. Bet acis jātur plaši vaļā, jo krustojumā var ganīties koka govis, bet tālumā palikušajiem var piezvanīt no vecās labās telefonbūdiņas.

 

Modernie procesi šeit nav gājuši ar līkumu – viss ir. Bet ir arī pavisam īsti šahisti, kas spēlē nevis telefona aplikāciju, bet uz koka šaha dēlīša. Ar koka figūrām. Pulcējas parkā no rītiem, pēcpusdienās un vakaros – ka tikai labs laiks. Un te cīņas notiek pa īstam…

Nē, Rīga nav Londona, lai arī lietus te ir biežs viesis. Jo, lai cik pēkšņi tas pārsteigtu un gāztu kā no spaiņa, rīdzinieki tic, ka pēc brīža uzspīdēs saule. Un tā visbiežāk arī notiek.

  

Jā, saule jau atkal spīd un visi kļūst priecīgāki.

Ziniet, kur slēpjas Rīgas patiesā burvība? Iespēja nokļūt visur īsā laikā. Turklāt līdz pludmalei var nokļūt pusstundas laikā un noslēgt dienu ar enerģisku peldi Baltijas jūrā.

Vakarā vajag tikai pakāpties augstāk un vērot brīnišķīgu saulrietu. Ievilkt elpu un pasmaidīt, jo Rīga šodien ir atklājusi kādu stāstu, ko paņemt līdz.

Par fotokameru:

Visas bildes iemūžinātas ar Sony fotokameru TX20.

Ideāli piemērota, lai paķertu līdzi rokassomiņā un iemūžīnātu fotomirkļus, kad vien uznāk iedvesma. Turklāt pateicoties izturīgam un īpaši veidotam korpusam, tā piemērota fotogrāfēšanai gan lietū, gan zem ūdens. Arī putekļi, kritieni un tamlīdzīgas ārējās iedarbības kamerai nav bieds.

Šīs fotokameras lielākais pluss viennozīmīgi ir lietošanas ērtums, jo attēla fokusēšanas brīdis ir īss, līdz ar to ļoti viegli fotogrāfēt pārvietojoties, piemēram, ar velosipēdu. Savukārt dažādību bildēs ļauj panākt arī plaša māksliniecisko efektu izvēle – no retro līdz pat papārta stila iespējām.

Tālākam ceļojumā es personīgi izvēlētos kameru ar kvalitatīvāku objektīvu, jo šai lietošanas ērtums ir pakārtots kvalitātei. Fotogrāfiju rezultāts ir tādā līmenī, lai tās izmantotu digitāli (skatītos uz datora ekrāna, dalītos sociālajā vidē), taču to nevarētu dēvēt par teicamu. Zem ūdens bildēt ir interesanti, bet īpašu jēgu no tā personīgi neredzēju – veicot dažus izmēģinājumu kadrus, pārliecinājos, ka šī funkcija darbojas, bet efektīgākiem zemūdens skatiem piemērotāka būtu zilā Vidusjūra.

Verdikts: fotokamera, kuru vienmēr var paņemt līdz

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *