1

Satikties mīlestībai

Vēl ilgi neatstāj satraukuma tirpas, kad esmu aizšķīrusi pēdējo lapaspusi. Gribas neelpot, ļaut sevī nostāties visam pa plauktiņiem, bet tas šķiet neiespējami – pēc Aleksa Kapī Leona un Luīzes. Grāmata – satricinājums, kādu esmu gaidījusi ilgi. Un te nu tā ir, nelaiž vaļā un velk kā magnēts atpakaļ, lai to atšķirtu vēlreiz un izdzīvotu Leona un Luīzes aizkustinošo mīlestības stāstu. Tieši tā – nevis mīlasstāstu, bet mīlestības stāstu.

Viņi satiekas, divi it kā pretēji raksturi, taču dvēseles radinieki. Tuvojas viens otram lēni, uzmanīgi, piesardzīgi. Sevišķi Leons, kas tiešām visu septiņreiz nomēra, pirms pieņem lēmumu. Luīze ir gluži kā uguskura dzirkstele, brīvība ir viņas gaiss. Te viņa ir un nākamajā mirklī var nebūt, nevienas saites, pat mīlestības, nav tik ciešas, lai piesaistītu viņu kādai vietai. Bet šī uzmanīgā mīlestība pieņemas spēkā un kāds neredzams magnēts tuvina abus jauniešu kopā. Pirmā pasaules kara ēna draudīgi tuvojas, bet vai tad kāds aiz rozā brillēm redz šķembu tuvumu? Viņi dodas mazliet neprātīgā 80 km izbraucienā ar riteņiem līdz okeānam. Lai nakšņotu zem klajas debess klints patvērumā, klausītos viļņu bangās, lasītu gliemjus un gatavotu visgardāko maltīti uz ugunskura. Un uzmanīgi tuvotos viens otram. Kā divi oļi, kurus okeāna neredzamās rokas nogludinājušas apaļus, viņi ir tik līdzīgi ārēji un atšķirīgi dvēselē vienlaikus.

Šī ir viņu nakts. Bez paslēpēm, atkailinātu dvēseli, sirds ugunskuram sildot vienam otru. Nāk jauna diena, atpakaļceļš un notikums, kas izšķir abus uz desmit gadiem. Viņam ir jauna dzīve, aiz kuras aizslēpties šķietamā ģimenes pavarda drošumā. Viņa ir tikpat neatkarīga un nepieradināma kā toreiz. Tikai nejaušu acu skatiena pacelšana caur metro vagonu liek atkal vienam otru ieraudzīt. Un meklēt.

Bet meklēt, nevis lai paliktu mūžīgi kopā. Meklēt, lai piepildītu dvēseles. Atkal pazaudēt vienam otru un atkal satikties uz pasaules satraucošo notikumu fona. Stāsts par atteikšanos. Bet atteikšanos kā labā? Vai lai nenonāktu iznīcinošas ikdienas skavās, kas ar slotu aizslaucītu spēcīgākās jūtas, atstājot pieķeršanos? Lai nesāpinātu citus. Bet varbūt tā ir dvēseles radinieku sūtība uz zemes, satikties, lai nepaliktu kopā. Vienkārši zināt, ka ir otrs tāds pats, kas nepievils, sapratīs un vienmēr gaidīs ar atvērtu sirdi. Kā mājas durvis, pa kurām ienākt un nokļūt siltumā. Leons un Luīze ir darbs, kas lasītājam uzdod neskaitāmus jautājumus bez jautājuma zīmes noslēgumā. Darbs, kas jāizlasa.

Izdevniecība Zvaigzne ABC, tulkojusi Silvija Brice.

Comments 1

  1. Pingback: Aleksa Kapī Cīrihe/ Alex Capus: My Zurich – andasstuff

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *