Skaistule un bries… nē, vīrietis parastais!

SmalkjutibaDavid Foenkinos

Apzināti pēc romāna motīviem uzņemtās filmas Delicacy noskatīšanos atlieku uz vēlāku laiku. Jo pirms tam gribu izlasīt oriģinālstāstu, franču jaunā spīdekļa, rakstnieka Dāvida Foenkinosa romānu Smalkjūtība.

Ar kuru, kā rezultātā izrādās, savas attiecības varu definēt tāpat kā ar citu franču klasiku – leģendārajām smaržām Chanel N°5. Kaut kas mani pie tām velk, bet tikpat spēcīgi atgrūž. To pašu varu teikt par grāmatu – dažas stāsta notis mani piesaistīja cieši, jo cieši, bet dažas rosināja vēlmi nolikt grāmatu malā.

Smalkjūtība vispār ir tāda kutelīga lieta. Tā visbiežāk nāk prātā domājot par situācijām, kad kaut kas jāsaka cilvēkam tad, kad nekādi vārdi tāpat neiederas. Piemēram, kad notikusi traģēdija – zaudēts tuvs cilvēks. Tieši tā notiek ar Natāliju, skaistu un veiksmīgu franču sievieti, kura, gribas teikt, zaudē savu ābola otro pusīti. Rakstniekam patiesi aizkustinoši izdevies uzburt Natālijas un Fransuā satikšanās stāstu, kad divi cilvēki jau no pirmā mirkļa saprot, ka ir radīti viens otram. Viņi gadu pēc gada peld savā drošajā, harmoniskajā mīlas mākonī un elpo viens otram. Līdz notiek paradoksālais, grūti aptveramais – otra cilvēka pēkšņi vairs nav. Attapšanās biedējoši klusā dzīvoklī, starp lietām, kuras vēl tikko kādam piederēja, bet tagad kļuvušas sāpīgi bezjēdzīgas, jo glabā cilvēka smaržu, pēdējos pieskārienus, ir šokējoša. Un tad jātiek pāri visgrūtākajam – pārējo cilvēku smalkjūtīgajai attieksmei, kas Natālijai ir tobrīd ir tikpat bezjēdzīgi nepieciešama kā, piemēram, jauns kurpju pāris.

Te uz skatuves uzrodas viens personāžs, kas grāmtatā pamatīgi kaitina, t.i. Natālijas priekšnieks Šarls. Ja vēl sākumā viņš uzvedas tīri neko – neveiksmīgi mēģina sist kanti, tad jo tālāk romāns attīstās, jo tizlāks viņš kļūst. Viņa jocīgums kulminē uzzinot, ka Natālijai sāk kas veidoties ar kolēģi Markusu. Un ja vēl Markuss būtu vismaz attāli līdzinātos Vinsentam Kaselam, bet nē – viņš ir “vīrietis parastais”, pie tam vēl zviedrs. Šarla uzvedība, kas aizvien vairāk sāk līdzināties grīdas lupatai, pāris reizes rada vēlmi grāmatu nolikt malā. Bet…

… no otras puses, intriga, kas tad notiks starp Natāliju un Markusu, liek atkal pāršķirt nākamo lapaspusi un lasīt tālāk. Markuss vispār ir tāds interesants personāžs, kuru lai kā autors censtos likt lasītājam vizualizēt kā ne visai iekārojamu, neinteresantu vīrieti, vienalgi iztēlē pieņem kaut mazliet, mazliet simpātiska puiša apveidus. Laikam, jau tieši viņa izsmalcinātais kautrīgums (nejaukt ar nepārliecinātību) liek viņu kaut ka nemanāmi pieņemt un nolikt blakus tādai sievietei kā Natālijai. Francūžiem laikam vispār kopš Viktora Igo laikiem tīk apspēlēt “skaistules un briesmoņa” tēlus, tikai te kuprā zvaniķa vietā ir cits bieds – vīrietis parastais. Fiziski nepievilcīgs, bet ar brīnišķīgu, humora pilnu dvēseli.

Natālija. Lūk, Natālija ir otrs personāžs, kas mazliet tā kā tracina, atgrūž. Skaidrs, ka viņā ir kaut kas ļoti, ļoti īpašs. Bet tā pārspīlētā celšana uz podesta, ka viņa spējīga sajaukt galvu ikvienam vīrietim.. tas laikam jau franču romānos un filmās lasīts un redzēts par daudz. Šķiet, autors vēlējies uzsvērt īstenas francūzietes šarmu, kas piespiež apkārtējos ģībt, pat ja viņa izgājusi no mājas treniņtērpā. Protams, smaržojot pēc Chanel N°5.

Bet ar Natālijas tēlu nāk palīgā filma. Pēc grāmatas izlasīšanas, noskatījos Delicacy un  daudz kas salikās pa plauktiņiem. Filmas režisora grožus uzņēmies pats grāmatas autors Dāvids kopā ar savu brāli Stefanu Foenkinosu. Un līdzko Natālijas lomā ieraudzīju Odriju Tatū, grāmatas centrālais tēls parādījās pavisam citā gaismā. Tā nav Natālija – skaistumkaraliene, bet gan Natālija, kura spēj veltīt tādu acu skatienu, kas liek izkust ikvienai sirdij. Viņai piemīt nevis glamūrīgais, bet trauslais skaistums, kas izstaro noslēpumu un pievelk gluži kā magnēts. Tieši to es meklēju grāmatas tēlā un voilà! – te tas ir. Delicacy saliek punktus uz i vajadzīgajās vietās, palīdzot atrast atbildes uz grāmatas laikā tapušajiem jautajumiem. Viens no retajiem gadījumiem, kad filma ir tikpat laba kā grāmata un pēc tās noskatīšanās, nerodas iespaids, ka stāsts ir apgraizīts lai tikai iekļautos noteiktā laikā – tieši otrādi, filma papildina grāmatas noskaņu. Un tas uz grāmatu liek paskatīties jau citām acīm. Ar vēlmi to nākotnē izlasīt vēlreiz.

Izdevējs: Zvaigzne ABC, no franču valodas tulkojusi Anda Pelēka.