Veros milzīgajā Kubas karogā, kas Operas zālē sagaida skatītājus tradicionālā priekškara vietā un domāju par šo valsti. Ar ko man tā asociējas? Krāsaini noskrandusi pilsēta, Cuba Libre, cigāri, retro automašīnas, saule, revolūcijas….
Paceļas priekškars un tas viss tur ir! Modernā Karmenas versija uz vairāk nekā divām stundām apreibina gluži kā saules zemes rums.
“Karmena, Karmensita – sauciet mani kā vēlaties!” – dzied viņa, sīciņa un trausla auguma īpašniece, bet ar ārkārtīgi ugunīgu temperamentu iekšā! Karmenas lomas izpildītāja, Grūzijas operdziedātāja Nino Surguladze, patiesībā bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc šī izrāde mani šovakar vilināt vilināja. Un ziniet, viņa ir fantastiska! Tik ļoti viņai piestāv Karmenas valdzinājums, ugunīgais temperaments un spītība, ko iemieso šis tēls. Ja viņa iemīlas, tad tā, ka klātešajiem sirdis plīst līdzjūtībā līdzi. Ja viņa ienīst, tad sirdīs līdz ar viņu iezogas dusmu pavedieni.
Šī, no vienas puses, ir tradiconāla Karmenas izrāde – ar neiztrūkstošo Toreadora dziesmu, iemīlēšanos, greizsirdību, nepakļaušanos rāmjiem. Taču no otras puses – darbība norisinās nevis Spānijā, bet Kubā. Karmena ir fabrikas strādniece, vieglprātīgs tauriņš, kas lidinās starp atļautā un aizliegtā robežām. Viņas iemīļotais Hosē joprojām ir kareivis, taču valkā Kubai raksturīgo militārista tērpu zaļganā krāsā ar neiztrūkstošo sarkano zvaigzni. Viņas draugi ir nevis čigāni, bet jautri kubieši, kas sapņo nokļūt brīvībā. Hulio sāncensis uz Karmenas mīlestību Eskamiljo (perfektā Riharda Mačanovska izpildījumā) ir nevis toreadors, bet bokseris. Izšķirošie notikumi risinās nevis vēršu cīņu arēnā, bet pie ieejas sporta stadionā.
Krāšņās dekorācijas, dzīvespriecīgi spilgtie tērpi un kolorītie tēli uzbur spilgtu Kubas vīziju. Rosina vēlmi uz turieni aizceļot. Koka pavēni malkot ledusaukstu citronu limonādi, vērot sagrabējušos mersedesus un sirmos onkuļus, kas kūpina cigārus. Uzdurties graffiti ar neiztrūkstošo Če Gevaras ģimetni, burtot revolūcijas saukļus vai tveicīgā vasaras naktī bārā, virs kura letes dūc ventilātors, mesties dejās. Uz skatuves ir tā mums nesaprotamā, bet nenoliedzami interesantā Kuba, kurā par spīti grūtībām, cilvēkos mīt sīksts dzīvesprieks un vēlme pēc košām krāsām.
Veroties Nino Surguladzes iemiesotajā Karmenā, nodomāju – ir tik forši, ka vīrietis (Žoržs Bizē) spējis radīt tik spēcīgu sievietes tēlu, kas dzīvo jau otro gadsimtu. Un vai tie, kas izsvilpa Karmenas pirmizrādi tālajā 1875. gadā nebija saujiņa vāju cilvēku, kam šāds neatkarīgas sievietes tēls lika bailēs slepus grauzt nagus? Karmena ir tik sīksta, ka pat, ja šo libretu aizslēgtu aiz atslēgas un nekad vairs neuzvestu uz nevienas operas skatuves, tik un tā tas paliktu cilvēku sirdīs. Un ziniet, ja Karmena dzīvotu mūsdienās, iespējams viņa jau sen būtu izgājusi pašaizsardzības kursus un Hosē viņas slepkavības mēģinājuma brīdī pats piedzīvotu pāris itin sāpīgus momentus. Un jā, viņa mazlietiņ izmantotu Eskamiljo un viņa materiālos labumus. Bet pēc tam aizlaistos atpakaļ uz senču zemi un kādas palmas pavēnī atvērtu savu bāru. Jo viņa ir brīva kā putns. “Brīva ir viņa dzimusi un brīva viņa mirs.”
Kad izeju no operas, lietus burtiski gāžas no debesīm. Paveros tajā un ļauju, lai lietus lāses krīt uz matiem un sejas. Ar augstpapēžu kurpēm eju cauri peļķēm. Un mazliet viltīgi smaidu, jo kaut kas šajā ir mazliet no Karmenas.
Galvenās lomās: Nino Surguladze (Karmena), Andris Ludvigs (Hosē), RihardsMačanovskis (Eskamiljo) un Dana Bramane (Mikaēla).
Diriģents – Mārtiņš Ozoliņš
Režisors – Andrejs Žagars
Scenogrāfe – Monika Pormale
Kostīmu māksliniece – Kristīne Jurjāne
Gaismu mākslinieks – Kevins Vins-Džonss
Dramaturgs – Johens Breiholcs
Horeogrāfe – Elita Bukovska
Foto: no LNO arhīva