3

Tētis un makšķerēšana

Ziemassvētkos tētim rakstīta vēstule par vienu no mūsu iemīļotākajiem kopīgajiem piedzīvojumiem manā bērnībā – makšķerēšanu. 

Tētis atkal ņems līdzi zvejot! Vakarā tiek noslēgta svinīga vienošanās – es bez kurnēšanas celšos, tad tētis ņems mani līdz uz ezeru līdakās. Protams, kad tētis rausta plecu nežēlīgi agrajā rīta stundā, acis liekas kā pielipušas ar līmi, tik ļoti gribas palikt migā. Kad kaut kā viņam izdodas mani uzstutēt vertikālā stāvoklī, degunā iesitas gardā cigoriņu kafijas smarža. Tētis piedāvā maizītes, bet tās gan vēl nekādi neiet iekšā. Nekas, tās apēdīsim vēlāk laivā.
Braucam ar mūsu sarkano moskviču pa smilšu ceļu uz vairākus kilometrus attālo Pabažu ezeru. Vēl dziļa tumsa, apkārtējie lauki vēl pavisam aizmiguši. Reiz mēs redzējām lapsu – pirmo manā mūžā! Tā izskrēja uz ceļa mums priekšā, paskatijās ar savām spuldzēm līdzīgajām acīm mašīnas starmešos un aizmetās ceļa otrā pusē.
Piebraucam pie ezera un tētis nes airus un piepūšamo laivu uz laipu. Tur vienmēr varu piedalīties pie laivas piepumpēšanas – ar kāju jāmin uz pumpja un pēc mūžības laivu beidzot izdodas piepildīt ar gaisu. Smaržo pēc dūņām, gumijas un dzestra rīta gaisa. Lēkāju pa laipu un drebinos, nepacietīgi gaidot mirkli, kad beidzot varēsim sēsties laivā un irties ezera dziļumā. Tētim ir spinings, pareizāk sakot vairāki, bet man sava parastā makšķere, kurai paps uz āķa uzsēdina tārpus. Ezers pamazām mostas – ir tas maģiskais mirklis, kad nav vēl gaišs, bet nav arī pavisam tumšs. Tālumā aust saule, bet ezers ir tik mierīgs, it kā būtu sastindzis. Tikai šur tur lec zivis vai vējš sašūpo smilgas. “Zinnn, zinnn, zinnn, plunkš” – spininga spoles dziesma atkārtojas un pēc brīža manas acis aizlīp saldā miegā. “Tikai pamodini, ja ķeras”, vēl nomurminu zem deguna.
Tētim nemaz nav jāsaka, ka loms pieķēries. Pamostos no tā, ka laiva sašūpojas – paps cīnās ar potenciālo lomu. Uzsauc, lai es sagatavoju tīklu un drīz jau tajā spirinās pamatīga līdaka. Tolaik zivis man nemaz negaršoja, bet pats makšķerēšanas process vienmēr izsauca patīkamu kņudoņu pakrūtē. Salejam no termosa tēju un iztinam brokastu maizītes, kuras tagad iet iekšā ar zvēra apetīti! Ceptas olas sviestmaizes – joprojām uz mēles jūtu garšu, tās garšo TĀ tikai uz ezera, makšķerējot kopā ar tēti.
Reiz mums bija viena skumja makšķerēšana, jo iepriekšējā vakarā nevarējām atrast kaķi, kurš parasti pa vakariem kārtīgi nāca mājās. Tētis viņu sauca, sauca, bet no minces ne ziņas. Pamatīgi sabēdājos, jo zināju, ka paps ļoti pieķeries Zuzei un klusi pārdzīvo. Tādi nu mazliet skumīgi pārrodamies no rīta mājās pēc makšķerēšanas, tētis liek piemājas garāžā lomu, kad no turienes izveļas miegainais kaķis. Tas izrādās bija tur iešmaucis vakarnakt un laimīgi sapņojis pilnu vēderu. Mums abiem uzreiz priecīgāks prāts.

Comments 3

  1. Brīnišķīgas atmiņas. Agrie rīti uz ezera ir fantastiski. Vienreiz piedzīvoju arī fantastiski skaistu saulrietu uz ezera, bet šovasar mums makšķerēt neļāva gulbju ģimene. Reketieri 😀

    1. Post
      Author

      Pat nezinu, vai tās atmiņas sajūtas atnes tik spēcīgas, jo tas notika bērnībā – laikā, kad pasauli var tvert tik viegli un nepiespiesti 🙂 ha, gulbji tā mēdz uzdarboties, tomēr viņu teritorija 😉 Mums ar tēti vienreiz iztraucēja atkal tāds negaiss – zibenis izgaismoja debesis kā lampa, mēs tikmēr krastā vaktējām kad beigsies un varēs ķerties klāt copei 😉

      1. Makšķerējot mums negaiss nav trāpījies, toties uz riteņiem pa šoseju minoties gan. Līdām ceļmalā zem kokiem, apsedzāmies ar plēves pončo un gaidījām, kas būs. Bailes izrādījās lielākas par negaisu 😀

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *