Bija kādi +35°C, kad atvēru Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā pirmo lapaspusi. Lasot aizvien tālāk, karstums pieņēmās spēkā, pieklusa pat eksotiskie putni, kas dzīvespriecīgi čivināja no blakusesošā dārza, un gaisā virmoja teju lipīga svelme. Karstuma radītajā bezspēkā, izstiepu kājas ērtajā klubkrēslā, kas novietots uz terases, un no Austrālijas aizceļoju uz Andalūziju.
Kriss Stjuarts ir entuziastisks anglis, kas meklē savu sapņu cortijos – māju kalnos. Jau mazliet pabāzis degunu piedzīvojumos, kas ietvēruši aitu cirpšanu, Ķīnas ceļveža sastādīšanu, pilota tiesību iegūšanu, franču pavārmākslas apgūšanu un rokgrupas Genesis pirmā bundzinieka godu, viņš nolemj pieņemt jaunus izaicinājumus un doties uz Spāniju, kur lūko apmierināt sirds ilgas pēc dabas tuvības un gara brīvības. Un nepaiet ne nedēļa, kad viņš attopas ar jaunā īpašuma atslēgām rokām (kuru viņam nopārdod kolorītā Džordžīna, dzelzs lēdija, kuras vienīgais trūkums ir neiecietība pret muļķiem un neizlēmīgiem cilvēkiem!). Tikai vēl tādas nelielas neērtības kā iepriekšējo saimnieku klātbūtne jaunajā mājā, diezgan neizdevīgā atrašanās vieta, kas paģēr divu stundu gājienu ar kājām un mājokļa nebūt ne svaigais stāvoklis. Un vēl tas, ka par pirkumu jāpavēsta savai dzīvesbiedrei Annai.
Bet tāpēc jau Kriss ir neremdināms optimists. Šie visi “sīkumi” neattur viņu no El Valero iegādes, kas atrodas “uz stāvas klints, vēju appūsta, divju upju un divu kalnu ielenkta”. Un te arī sākas Krisa un Annas īstā dzīve. Ar vietējo tradīciju un dīvaino ieradumu iepazīšanu, neprātīgi skaistiem saullēktiem un saulrietiem, svelmes pielietām pēcpusdienām, chorizo desas un costas vīna pārpilnām maltītēm, cūku bērēm un aitu ganāmpulka ieviešanu.
Stāsts nav idealizēts – autors apraksta gan lauku dzīves plusus, gan mīnusus. Mīnusi, atklāti sakot, nav nekādi maigie – no sarežģītās ūdens ieguves, dabas untumiem, līdz pat mošķu/kukaiņu negantajiem uzbrukumiem. Un, kur nu vēl sulīgi aprakstītie vietējo raksturi – sākot no El Valero iepriekšējā īpašnieka, skarbā Pedro līdz sirsnīgajam kaimiņu vecpuisim Domingo. Labākais ir tas, ka lasot Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā, jūs nemanāmi nokļūstat El Valero pagalmā un sasmaržojat gaisu. Pieskaraties olīvkokiem, no zemes paceļat nogatavojušos vīģi. Kopā ar mājiniekiem dzerat mājas vīnu un klausāties neprātīgā sienāžu sisināšanā. Un ir tik labi, harmoniski, ka nemanāmi kāda daļiņa no sirds, aizverot pēdējo grāmatas lapaspusi, paliek tur, Andalūzijas plašumos.
Tomēr, nevajag skumt. Grāmatai ir turpinājumi – A Parrot in the Pepper Tree un Almond Blossom Appreciation Society, kurus gribas nepacietībā ātrāk izlasīt. Kāpēc šīs grāmatas nosaukumā ietverti citroni? Jo tie ir visur, kā simbols dzīvespriekam un rūgtumam, ko piedāvā dzīve.
Ūdens, kas mutuļoja netālu, bija devis labu augsni citronkokiem. Citronu lauks, gar acīm zibēja viens vienīgs citronu lauks. Vietām ceļš pārvērtās par samīdītu citronu jūru, savukārt zeme atgādināja saules pielietu ieleju pēc citronu lietus.
Bet to dzeltenā krāsa simbolizē optimismu.
Varbūt man šī grāmata tik ļoti iekrita sirdī, jo paveicās to lasīt vietā, kur šobrīd valda vasaras pilnbrieds. Kad lasot par Spānijas svelmi, notraucu no pieres sviedru lāsītes un glāze labi atdzesēta vīna radīja eksplozīvu laimes sajūtu. Un vakarpusē, arī es paceļot acis, tāpat kā El Valero iemītnieki, varēju vērot debesis, kas pielietas ar zvaigznēm – tik spīdīgām un šķietami tuvām. Bet tā jau ir grāmatu maģija, kad tās atnāk pie mums īstajā brīdī.
Jaunajai grāmatu izdevniecībai BaibaBooks, kuru izveidojušas trīs entuzistes Baibas, kas tāpat kā Kriss Stjuarts, ir nelabojamas optimistes, gribas novēlēt izdot daudz aizraujošu un labu grāmatu.
Izdevējs BaibaBooks, tulkojusi Ilze Burnovska