Toskas kaislību spēks

Toska

Puteņo milzīgām pārslām, un sniegs apsedz pilsētu kā maiga dūnu sega. Latvijas Nacionāla Opera, ietinusies aristokrātiskā baltumā, 7. decembra vakarā uzņem skatītājus Džakomo Pučīni Toska atjaunojuma pirmizrādē.

Mirklis pirms. Zālē jūtams dāmu parfīmu saldais aromāts, kas sajaucas ar koka, auduma un sveču smaržu. Caur plānu, melnu priekškaru uz skatuves var saskatīt Svētā Andreja baznīcas aprises, kur pie altāra mācītāji nododas lūgšanām. Orķestris ieņem vietas, uz podesta kāpj diriģents Modests Pitrens. Pār zāli nolaižas tumsa. Diriģents ievelk elpu un paceļ zizli.

Pirms septiņām dienām. Iestudējuma režisors Dmitrijs Bertmans preses konferencē atklāj, ka viena no galvenajām atjaunotās izrādes intrigām būs abi galveno lomu atveidotāji. Vai maigajai, mazliet kautrīgu iespaidu atstājošajai Lienei Kinčai izdosies pārliecinoši iejusties kaislību parņemtās Toskas tēlā? Vai Andrim Ludvigam pietiks harizmas, lai skatītāji viņā ieraudzītu to vīrieti, kurā spējīga iemīlēties tāda sieviete kā Toska? Šie jautājumi burtiski lidinās gaisā visu preses konforences laiku, jo enerģiskais Bertmans šķiet tik krass pretstats Kinčai un Ludvigam, kas savās atbildēs ir mazliet skopi un labprātāk dod vārdu režisoram. Vai šīs nebūs tikai divas smalkas marionetes pieredzējuša vadītāja rokās?
Bertmanam uz to ir ātra atbilde – mēģinājumi pierāda, ka ar galveno lomu atveidotājiem viņš trāpījis desmitniekā. “Līdzko ieraudzīsiet Lieni uznākam uz skatuves, jūs aizmirsīsiet par šo jauko, gaišmataino būti, ko šodien redzat sev priekšā. Redzot viņu iejūtamies Toskas lomā, es savu acu priekšā piedzīvoju brīnišķīgu transformāciju. Tā ir viena no mākslas būtībām – spēt mainīties tā, lai skatītāji izrādē pārdzīvotu līdz ar Tosku, nevis Kinču. Un arī Kavaradosi lomas izpildītājs Andris Ludvigs man personīgi ir liels atradums – viņam piemīt izcils talants un domāju, ka viņu gaida spoža nākotne. Patiesībā, viņa labsirdīgais izskats ir trumpis – viņām būs jāiemieso tāds Kavaradosi, lai mēs noticētu, ka Toska spēj zaudēt prātu šī vīrieša dēļ.”
Noslēpumainības plīvurs valda ap tumšo tēlu – Skarpiju. Bertmans uzsver, ka jaunajā izrādē, atšķirībā no Pučīni libreta, Toskas un Skarpijas attiecībām ir priekšvēsture. Abus reiz saistījušas jūtas, un Skarpiju vada nevis tikai akla iekāre, bet vēlme atgūt zaudēto mīlestību. Režisors iecerējis parādīt klasisku mīlas trījstūri un piešķirt Skarpijas tēlam arī zināmu līdzjūtības devu.
“Mans galvenais uzdevums kā režisoram ir likt skatītājiem emocionāli reaģēt līdzi stāstam, kas norisinās uz skatuves – just pacēlumu, apjukumu, mīlestību, naidu un neprātu. Jau intuitīvi nojaust, vai tā būtu Toska, Kavaradosi vai Skarpija, kas ar šiem tēliem noticis pirms tam. Vēl pirms piekškara atvēršanās.”

Priekškars pacēlies.
Ir mirklis, kas pirmajā cēlienā zālē uz īsu brīdi iestājas stindzinošs klusums. Kad Toska pēķšņi paķer melno krāsu un uzšļāc to Kavaradosi gleznotajam Marijas Magdalēnas portretam. Tajā brīdī kā uz delnas saredzama Toskas būtība – kaislīgi mīloša, bet līdz neprātam greizsirdīga sieviete, kas gleznojumā svētās vietā saskata sāncensi. Par spīti tam, ka darbība risinās 1800.gadā, Toska ir tāda pati mūsdienu “sliktā” meitene. Parādīs savu tumšo pusi, apzināti kaitēs, kad liksies, ka “īpašumu” nolūkojusi kāda sāncense. Bet, kad vajadzēs, izmantos sievišķā arsenāla ieročus, lai mīļotajam paradītu savu vismaigāko pusi. Toska ir kā kaķene: iet kad un kur vien vēlas, bet no tās nagiem var pamatīgi ciest tas, kas mēģinās to pakļaut. Viņa savā apģērbā izvēlas divas spēcīgas krāsas – melno un sarkano. Melno kā zīmi skumjām, kuru spārnu vēzienus viņa jūt savā sirdī, bet sarkano – kā simbolu kaislībai, ugunij, sievišķīgajam spēkam. Sarkanā ir asiņu krāsa un sķiet, ka, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka apzināti Toskas iznācienam otrajā cēlienā izvēlējusies spilgti sarkanus cimdus. Tie ir kā simbols, ka Toskas rokas nesīs nāvi. Lielajam meistaram Pučīni tīk likt skatītājiem iemīlet varoņus, lai pēc tam tos aukstasinīgi nogalinātu. Bet, iespējams, tieši te slēpjas dižā autora libretu pievilkšanas spēks – trauslums, kam šķietami var pieskarties un sajust ikviens izrādes vērotājs. Nojaušot galveno tēlu Andželoti, Skarpijas, Kavaradosi un Toskas dzīvības plāno pavedienu, iespējams izprast notikumu nenovēršamo jēgu. Skatītāji neiet uz operu, lai redzētu happy end, bet, lai divu stundu laikā pieskartos dzīves trauslumam. Toska ir izcils šo emociju gammas apvienojums, un tās neatstāj vēl ilgi pēc izrādes beigām.

Andris Ludvigs

Var tikai apbrīnot Lienes Kinčas spēju iznest cauri visai izrādei Toskas tēla smagumu tik pārliecinoši, ka skatītāji, tur, uz skatuves, redz tikai kaislību, naida, cerību un mīlestības piesātinātu būtni. Var tikai minēt, cik daudz laika Lienei nepieciešams, lai pēc izrādes “izietu” no lomas, bet to, cik daudz tēls no viņas prasa, varēja novērot brīdī, kad, skanot vētrainiem aplausiem, uzveduma komanda pateicās skatītājiem. Viņas acīs joprojām bija tas – Toskas tumšo acu spīdums. Viņa vēl nebija atgriezusies šajā reālajā pasaulē, bet joprojām trīcošām rokām stāvēja uz Eņģelu cietokšņa malas, lai aizietu nebūtībā.
Liene ir pretstats Andrim Ludvigam, no kura vienmēr laužas ārā vieglums (labā nozīmē) un puicisks smaids. Un šajā gadījumā tas piestāv Kavaradosi – Toska ir viņa sirdī, un kas var būt laimīgāks par iemīlējušos vīrieti? Nenoliedzami lielisks Skarpijas lomā ir Samsons Izjumovs, kurš skatītājiem perfekti parāda konkrētu vīriešu tipu – par naudu var nopirkt visu un, ja ko iekāroju, tas agrāk vai vēlāk piederēs man. Un pārējā pasaule var iet, tā teikt, ieskrieties. Noteikti atšķirīgu priekšstatu par galveno ļaundari droši vien spēs radīt Jānis Apeinis, kas Skarpijas lomā ienesīs režisora iecerēto jaunības un seksualitātes noti. Pirmizrādē Samsona Izjumova Skarpija iemiesoja Pučīni ieceri – ļauns no papēžiem līdz matu galiņiem, kura stindzinošais acu skatiens liek sarauties klātesošajiem.

I cēliena noslēgums

Mirklis pēc. Ilgas ovācijas un bagātīgi skatītāju aplausi. Mūsdienu digitālajā laikmetā jau īsi pēc izrādes beigām sociālās vietnes pildās ar izrādes atsauksmēm – no sajūsmas līdz kritikai. Slavinoši uzmundrinājuma vārdi diriģentam un orķestrim, komplimenti galveno lomu izpildītājiem. No otras puses: iespējams, kādam Florija Toska nav likusies perfekcijas iemiesojums, jo aktrise neatbilst skaistuma standartu etalonam.
Bet vajag tikai uzkavēties zālē mirkli pēc izrādes – kad to pametuši skatītāji. Tur joprojām gaisā jūtams neparakstāms, pārdabisks spēks. Toskas spēks. Kas iekļūst katrā kermeņā šuniņā un paliek tur uz visiem laikiem.

Foto: LNO arhīvs

 

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *