Sestdiena iesākas ar miega aizlipušām acīm un mazu apjukumu. Kāpēc tik agri jāceļas? – galvā iešaujas pirmā doma, bet jau nākamajā mirklī lecam no siltajiem pēļiem ārā. Šodien priekšā došanās pārgājienā pa Slīteres mežiem un jūras piekrasti! Vakardien sagatavotās maizītes kārdinoši smaržo, termosā tiek ielieta fenheļa tēja un enerģijai paķeru līdz arī musli batoniņus.
Kājās velkam pārgājienu zābakus, ģērbšanās savukārt pēc sīpoliņa principa – vairākās kārtās, lai būtu viegli uzturēt komfortablu ķermeņa temperatūru. Tā kā soļošana notiek raitā solī, tad jārēķinās, ka pēc brīža vaigi iegūs sārtu nokrāsu un kļūs krietni siltāks, nekā stāvot uz vietas.
Gājienā dēvāmies ar Hiking in Latvia organizēto grupu, kuru vada sirsnīgais un ar brīnišķīgu humoru apveltītais Mārtiņš Kalnbērziņš. Lieki piebilst, ka pārgājienu rīkošana ir kas vairāk par hobiju – teju katrās brīvdienās viņš sastopams uz Latvijas vai kaimiņvalstu dabas takām, bet viņa atmiņu ceļa somā ir pat pārgājies kopā ar mīļoto sievieti līdz Lisabonai. Ar kājām. Un teju neskaitāmi citi traki piedzīvojumi, kuru aprakstus klausīties un lasīt HIL mājas lapā ir īsta bauda!
Pirmā diena – 26 km
8.00 dodamies ar busiņu no Rīgas līdz Melnsilam. Laika dievi uzdāvinājuši kolosālu dāvanu – aiz loga pazib sniegotas pasaku ainiņas, viss ietērpies baltā, pūkainā segā. Mašīnas ritms iešūpo miegā un cik labi, ka man nav jāstūrē. Šķiet, pēc pavisam īsa mirkļa Melnsils jau klāt. Visi izbirst no transporta līdzekļiem, jo daži grupas dalībnieki mērojuši ceļu no Kuldīgas, Jalgavas un pat Liepājas (!). Kompānija ir pozitīvu un smaidīgu cilvēku pilna, visdažādāko vecumu un pieredžu pārstāvēta. Kādam šis, tāpat kā mums, ir pirmais pārgājies, citam jau tuvāk desmitajam ciparam. Kājās tāds spars, ka visi precīzi pulkstens 11:00 aizšaujas kā bultas, līdzko Mārtiņš dod startu. Patiesībā, iešanas ritms ir ļoti pārdomāts – priekšā tie, kam tīk ātrāk solis, aizmugurē – kam lēnāks. Bet plus mīnuss turamies vienā bariņā un pirmie kilometri paskrien sarunās. Sākums pārbauda arī ar kārtīgu brišanas kilometru, cauri piesnigušam laukam, kas nomaina pirms tam attīrīto ceļu. Te nu var novērtēt mitrumizturīgus apavus un bikses, atliekot vien priecāties kā bērnam, kas ik pa brīdim iegrimst sniegā līdz ceļiem. Tad jau tiekam atkal uz kārtīga lauku ceļa, kuru ieskauj mežs un ik pa brīdim no retajām mājām galvu pabāž sniegots mājas sarga purns ar pavadošo “Vau, vau!”.
10 kilometrs iezīmē robežu Slīteres Dabas rezervāta sākumam un te visi vienojas kopīgai pusdienu pauzei. Mārtiņam un Raimondam, kas šo maršrutu iet ne pirmo reizi, pat izdodas atrast to pašu nogāzto koku, uz kura gadu iepriekš pārgājienā ieturētas pusdienas. No gaisa snieg milzīgas sniegpārslas un pusdienu maizītes garši tik labi kā nekad! Kājās gan sāk parādīties pirmās neērtības sajūtas, jo pārgājiena zābaki manā gadījumā ir smagāki par parastajiem apaviem un tas mazliet jūtams.
Ieejot dabas parkā, liekas nokļūstam pasakā – visapkārt mežs, kas mijas ar egļu jaunaudzēm. Visu pārklājis sniegs un klusums ir teju meditatīvs. Mērojam vēl 7 km un visi turpat ceļa vidū ar laimīgu nopūtu iesēž atpūtas pauzītē. Mārtiņš iesaka izstaipīt muskuļus “gopņiku” pozā jeb iesēdienā. Tiešām palīdz! Kam sāk parādīties kāds noberzums, kam pastiprināts nogurumiņš, bet ķermenis tādā foršā izaicinājumā iemests un prāts gavilē. Seko solis, ceļš, solis, ceļš.
Dodamies jūras virzienā, līdz pa ceļam ap 21 km Mazirbē parādās veikals “Lats”. Oho, kad daudzas stundas pavadītas tā ejot dabā, šis jau liekas tāda ekstra, ka, protams, visi sabirst tajā lai iestiprinātos ar kādu našķi. Vēlreiz pārliecinos, ka banāni ir lielisks enerģijas lādiņš un pēc diviem jau atkal spēks miesās. Izejam pie jūras un te atkal dabas spēles – horizontā pamazām piezogas tumsa, bet atsevišķi gaismas stari vēl ieslīd jūrā, radot sajūtu, ka tur tālumā tuvojas pasaules gals. Vēl tikai kādi četri, pieci kilometri, kas liekas vienlaicīgi tik daudz un maz. Kāju potītes tiešām manā virzienā raida signālus, ka šitā ideja viņām nemaz netīk. Nolemju ignorēt un koncentrēt domas šim mirklim. Garām pabrauc mašīna ar piekabē nostiprinātu laivu un tai līdz rikšo suns. Pagriežu galvu atpakaļ – un liekas, viņi dodas pasaules gala virzienā. Bet mēs – uz siltumu un pelnītu atpūtas vakaru.
Endomondo rāda 26 km, kad pie viesu mājas Pītagi Pitragā nospiežu stop. Uhh, kas par sajūtu beidzot novelkot zābakus un izstiepjot kājas pie kamīna. Tā tiešām ir labsajūtas virsotne! HIL darbarūķis Andris, saukts arī par loģistikas bosu, tikmēr jau sagatavojis omulīgu atmosfēru – vakariņu galds uzklāts, kamīnā kuras uguns, bet lielā toverī vārās ungāru gulašzupa. Pārgājiena biedri aizņem otro stāvu, saguļot vairāki cilvēki kopā istabiņās, bet es iepriekš jau rezervēju mums ar vīru atsevišķu namiņu naktsguļai. Pītagu saimniece ir diezgan šerpa dāma, tā teikt, nekādas pretenzijas neuzklausīs, kad sakām, ka mazliet tā kā īpatnēja smaciņa namiņā. Bet no otras puses, ieslēdzam kreativitāti, aizdedzam sveci un es ar turpat pie namiņa dabūtajiem egļu zariņiem virs sveces piekūpinu pēc sentēvu metodes smaržīgu gaisu. Nu jau smaržo kā Ziemassvētkos. No komforta zonas ik pa laikam der izkāpt, lai novērtētu lietas no jauna. Dodamies pie pārējiem uz vakariņām, sarunām un pirti. Visiem sārti vaigi, par spīti nogurumam, ir tāds foršs gandarījums par pirmajā dienā paveikto. Nezinam ko ķermenis teiks rīt, bet ir taču vērts uz Kolkas ragu aizstaigāt ar kājām!
Par to kā mums gāja otrajā dienā, lasi blogā jau rīt!
Foto: Raimonds Bricis un no personīgā arhīva