Tuvāk debesīm

Ir 5.30 no rīta svētdienā un mēs izbraucam uz Vidzemes šosejas. Rīga paliek aiz muguras iegrimusi saldā brīvdienu miegā. Uz lielceļa  esam teju vienīgie un mūs pavada uzlēcošās saules spilgtie stari – debesu ripulis atrodas vēl gandrīz acu augstumā. Kad saule pazūd starp kokiem, skatam paveras debešķīgs skats – miglas vāļi veļas pāri pļavām, mežam un izplēn virs ceļa. Daba liekas sastingusi šājā mirklī. Neaptverams skaistums, dārgs mirklis, ko paturēt atmiņā, lai tumšā ziemas dienā to atcerētos un vēlreiz izbaudītu šo sajūtu.

Miegs vairs nelipina ciet plakstus, kad nonākam Siguldā. Pilsētas agrie putni jau pamodušies un ielās parādās pirmie gājēji. Pakrūtē valda patīkams satraukums –  jau pavisam drīz lidosim ar gaisa balonu. Šī nebūs pirmā reize, taču atšķīrībā no rudenī piedzīvotā lidojuma pirms saulrieta, šoreiz gūsim pavisam jaunas sajūtas – no gandrīz kilometra augstuma vērosim dabas mošanos. Gaisa balona pilote palaiž gaisā ar hēliju pildītu balonu, lai noteiktu vēja virzienu un būtu vieglāk aprēķināt lidojuma maršrutu. Tagad tikai jāatrod piemērota starta vieta, vislabāk paliela pļava, kuras tuvumā nav elektrības stabu. Dodamies kādus desmit kilometrus ārpus Siguldas, līdz tiek ievērota ideāli piemērota vieta. Netālu no govju fermas – brūnaļām šai dienai brīnumu pietika vēl ilgam laikam. Grozs tiek izcelts no piekabes, ar virvi piestiprināts pie mašīnas (lai balons pēc piepūšanas grozu uzreiz neuzrautu augšā). Balons sagatavots gaisa pūšanai. Tagad seko aso izjūtu pirmā daļa – ar īpašu ventilātoru balonā tiek pūsts gaiss un visiem, kas vien var palīdzēt, jāpietur balona malas. Sākotnēji šķietami neizteiksmīgais auduma gabals pieņem aizvien milzīgākus apmērus, līdz saņēmis nepieciešamo gaisa daudzumu, var izrādīt savu krāšņumu. Brūnaļas pat pienāk tuvāk, lai labāk aplūkotu to apaļo brīnumu, kas pieņem arvien lielākus apmērus un ap kuru tik aktīvi darbojas cilvēkveidīgie. Viņi atkal pamet aizdomīgus skatienus uz ragainajiem četrkājiem, bet tiek noslēgts pamiera līgums – mēs netraucēsim jums, jūs mums.

 

Gaisa balons kā milzīga bumba šūpojās bezgalīgi zilo debešu fonā un tā vien grib ātriek šauties gaisā. Man prātā viena no bērnības dienu mīļākajām grāmatām, Žila Verna “Piecas nedēļas gaisa balonā”, kurā cenšos ik pa laikam ieskatīties arī tagad. Atceros, to lasot, mežonīgi apskaudu un jutu līdzi galvenajiem varoņiem – ko gan viņi tik nepiedzīvoja lidojuma laikā. Vienu lietu atceros īpaši spilgti – nedrīkst grozu strauji atbrīvo no smaguma, savādāk kāds ceļa biedrs var palikt pie mežoņiem. Protams, tehnoloģijas ir krietni progresējušas un smilšu maisi vairs nav nepieciešami. Bet tā noslēpumaini satraucošā sajūta – karāties gaisā, baudot vēja pieskārienus, pēc būtības jau ir tā pati.

Un mēs ceļamies augšup! Sajūtu, kad grozs atraujas no zemes var salīdzināt ar šampanieša malku. Tas rada tik vieglu, pacilājošu efektu, ka gribas laimē smaidīt. Laikam tā jūtas putni paceļoties spārnos – brīvi, bez robežām. Pēc pāris sekundēm koki kļūst aizvien mazāki, mājas un mašīnas pieņem rotaļlietu apmērus, bet apkārtējie lauki šķiet iedalīti perfektos četrstūros un taisnstūros. Šodien ir ideāls vējš – pietiekami mierīgs, lai lidojums būtu vienmērīgi līgans, bet tik spēcīgs, lai tā straume mūs nestu uz priekšu pieklājīgā ātrumā. Kad pilots iepūš karsto gaisu, balons ceļas augstāk, bet kad gaiss atdziest – laižas zemāk.

Klusums. Absolūts klusums, kāds nav iespējams uz zemes. No lejas tikai tālumā atskan putnu rīta čivināšana, bet citādi – šķiet klusumam var pieskarties. Es vienkārši mazliet piemiedzu acis, skatos uz sauli un lidoju. Laime.

Paldies gaisa balonu pilotei Ingai Igaunei par fatastisko pārsteigumu!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *