Es labi zinu, ka iepriekš jau esmu te bijusi. Piedzīvojusi šo mirkli. Zinu, kas būs nākamie vārdi un kurš tos pateiks. Déjà vu. Šī neizskaidrojamā, pārpasaulīgā sajūta, kad ar visām maņām aptver, ka kāda cita pasaule, paralēls laiks mēģina ielauzties tavos rāmjos un atgādināt, ka, iespējams, tu jau šo visu sen esi piedzīvojis.
Déjà vu mirklis ir mazliet bailīgs, jo vienmēr sajūtos sīka, sīka. Racionālais prāts šajā brīdī, pardon my french, tiek atsēdināts uz pakaļas un tāds kā virpulis ierauj nezināmā laika aplī. Pēc brīža tas jau ir beidzies un atkal pārņem komfortablā sajūta, ka katrs nākamais mirklis tiek izdzīvots pirmoreiz.
Droši vien mēs katrs esam domājuši par to, kā tas būtu – dzīvot vairākkārt. Un labot iepriekšējā dzīvē pielaistās kļūdas. Mēs noteikti izdarītu labāk, neskrietu ar pieri sienā un neuzkāptu vēlreiz uz tiem pašiem grābekļiem. Un labotu kļūdas ne tikai pašu dzīvē, bet, piemēram, novērstu globālākas nepatikšanas. Kaut vai novācot Hitleru, pirms viņš paspēj uzsākt savus šausmu darbus. Vai tas vispār ir iespējams? Un kas notiktu pēc tam? Vai novēršot vienu nelaimi, vietā nesarastos desmit citu?
Ar Ursulu Todu tas notiek. Ikreiz, kad viņa nomirst, kāds neredzams spēks iegriež laika ritējumu un viņa piedzimst no jauna. Kāds pieņemts lēmumums izmaina notikumus jaunā virzienā un gluži kā lokomatīve, Ursulas dzīve uzņem jaunu kursu.
Dzīve pēc dzīves ir grāmata grāmatā. Tas nav viendabīgs stāsts, kur darbība norisinās lineārā griezumā. Nē, te ir nemitīga lēkāšana laikā, likteņos un déjà vu sajūtās. Un tas ir sasodīti interesanti! Šo grāmatu sāku lasīt lidmašīnā un es, goda vārds, atceros tikai to kā tā pacēlās un mirkli, kad sākās nosēšanās. Pa vidu? Es elpoju vienā ritmā ar Dzīve pēc dzīves un reālajā pasaulē palika tikai fiziskais ķermenis. Keita Atkinsone raksta ar vienkārši apstulbinošu klātbūtnes efektu, liekot lasītājam sarauties, ikreiz kad no debesīm kara laikā krīt bumba. Skarba, atklāta, nesaudzīga – jā, Atkinsone izsakās tā, ka emocijas tiek atrastas, uzjundītas, lai kur tās lasītāja dvēseles dziļumos slēptos. Viss tiek parauts uz āru.
Un aizverot pēdējo lapaspusi, es jutos kā zaudējusi draudzeni. Ursulā ir kaut kas tik kolosāls, mazliet velnešķīgs, nesalaužams. Viņas spēja nesalūzt, nesabrukt zem šis likteņa dāvanas, iedod pa aknām, goda vārds. Un, humors. O, jā, tas ir glābis pasauli un to darīs vēl neskaitāmas reizes. Tikai spēja pasmieties, uztver visu ar smaidu pat stāvot bezdibeņa priekšā – lūk, tas ir vēstījums, ko paņemu sev no šīs burvīgās grāmatas.
Izdevējs: Zvaigzne ABC, no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.