Un viņš paņēma rokās ģitāru

Cilvēku var izglābt īstajā laikā pasacīts vārds. Reliģija. Grāmata. Smiekli. Ārsti. Un var izglābt viens vienīgs mūzikas instruments – ģitāra. Ja nebūtu ģitāras, mēs, iespējams, nekad vairs uz skatuves neredzētu uzstājamies vienu no dižākajiem mūsdienu mūziķiem – Ēriku Kleptonu.

Leģendārā mūziķa autobiogrāfija nelasīta manā grāmatu plauktā stāvēja ilgi. Tā gaidīja īsto brīdi. Un tas pienāca –  pavisam nesen, uzzinot, ka Kleptons sniegs koncertu Rīgā 5. jūnijā.

Saprast Kleptona mūziku, nozīmē saprast viņu.

Sākumā viņš pats atzīst, ka ir īgņa. Nepārliecināts par sevi. Noguris. Un tad, gluži kā lobīdams sīpolu, viņš slāni pa slānim atklāj savu dvēseli, nebaidoties parādīt tās tumšākos nostūrus. Kurus gribētos izsvītrot, aizmirst, bet kas vienmēr atgādinās, cik tuvu viņš stāvējis bezdibeņa malai. Ērika Kleptona paša sarakstītā autobiogrāfija ir nekautrīgs izcilā ģitārista spoguļattēls.

Tā aizved mūs viņa bērnībā, kas mazajam puišelim pagāja nelielā ciematā ārpus Londonas – Riplijā un nebūt nebija saulaina. Lai arī viņš auga mīlošā ģimenē, sešu gadu vecumā mazais Ēriks sāka nojaust, ka mājiniekiem ir kāds noslēpums. Patiesība izrādījās skarba – viņa mamma Rouza patiesībā izrādās viņa vecmāmiņa, bet īstā māte uzreiz pēc mazuļa laišanas pasaulē bija devusies prom. Kleptons atzīst, ka noslēpuma nākšana gaismā atstāja uz viņu neizdzēšamu iespaidu turpmākajā dzīvē, liekot justies nepilnvērtīgam, negribētam un mulst citu cilvēku klātbūtnē. Tomēr viņš mūžam būs pateicīgs savai vecmātei Rozai par to, ka viņa vienmēr ļāva pusiēnam justies mīlētam un aizstāja īsto māti.

Savu pirmo ģitāru 13 gadu vecumā Kleptons noskatīja nelielā mūzikas veikalā un nopirka to izskata dēļ. Neko nezinādams par šo instrumentu, viņš bija pārliecināts, ka tas spēs viņu aizraut – atšķirībā no skolas, kur bez mākslas viņu neinteresēja absolūti nekas cits. Ja no mazotnes būdams īsts melomāns, viņš centās ielausties savu elku muzikālajā pasaulē. Badijs Holijs, Džošs Vaitss, Džerijs Lī Luiss, Džīns Vinsets – klausoties šo mūziķu darbos, pēc dzirdes atmiņas Kleptons strinkšķināja savu ģitāru un centās izprast muzikālo amplitūdu, ko iespējams izvilināt no šī mūzikas instrumenta. Viņš bija neglābjami “saslimis” ar mūziku, precīzāk – blūzu. “Mūzika kļuva par manām zālēm, un es mācījos klausīties ar visu savu būtni”.

Ja nebūtu šī maģiskā instrumenta, caur kuru viņš ļāva izlausties visām šaubām, nepārliecinātībai, kautrīgumam, Kleptons jau sen muzicētu uz mākoņa maliņas. Sekojot klasiskajai traģisma formulai – aizvien lielāki panākumi, dalība slavenās grupās (The Yardbirds un Cream), pirmā lielā nauda, alkohols, sievietes, narkotikas, vēl vairāk narkotiku, Kleptons pamazām sāka iznīcināt sevi. Izcīnot mūžīgo cīņu sevī – radīt patiešām izcilu mūziku, kuru līdz galam, viņaprāt, sapratīs tikai saujiņa melomānu vai padoties naudas un slavas straumei, grimt aizvien dziļāk pretrunās ar savu muzikālo sūtību. Viņš izvēlējas otro un savu sirdsapziņu centās nomierināt ar neiedomājamu narkotiku kokteili vairāku gadu garumā, bet pēc piespiedu ārstēšanās iegrimt nākamājā – alkohola atkarībā.

Viņš bija kļuvis par muzikālu skeletu bēz dvēseles.

Taču īstu talantu (ko nevar ar iegūt, ar to piedzimst) nav iespējams pazaudēt, tāpēc pat būdams tuvu nogrimšanai purvā, viņš radīja izcilus skaņdarbus. Viens no tiem – savai slepenajai mīlestībai, sauktai par Nelli (Džordža Harisona sievai Patijai) veltītais Layla. Lai gan mīlestību pret Nelli viņš tā arī nenosargāja – jau kopā esot, viņš piekrāpa savu mīļoto ar kādu itālieti. Ziņa, ka itāliete gaida bērnu no Kleptona, pielika punktu jau sen irstošajām attiecībām. Taču bērna piedzimšana aizskāra kādu būtisku stīgu Kleptona dvēselē un redzot sava puisēna nesavtīgo mīlestību, Kleptons dažbrīd atrada spēku izkāpt no sava atkarību purva. Kad Konora traģiskā nāve četru gadu vecumā mūziķi nostādija izvēles priekšā – sabrukt pašam vai saņemties dēla piemiņas vārdā, Kleptons izšķirās par pēdējo. Viņš pārstāja dzert, bet sirds sāpēs veldzēja paņemot rokās savu ģitāru. Un radot Tears in Heaven.

Šobrīd jau 20 gadus viņš atgriezies pie tā, kas viņam ir sava veida dzīvības kods – muzicēšanas. Viņa koncerts, gluži kā autobiogrāfija, būs ieskatīšanās viņa dziļākajos dvēseles nostūros. Muzikāli brīžiem smeldzīgs, brīžiem neticami sarežģīts ceļojums, kurā mūs aizvedīs viena no mūsdienu dzīvajām leģendām – Ēriks Kleptons.

Autobiogrāfijas izdevējs – apgāds Mansards.

Ērika Kleptona koncerts – Arēna Rīga, 2013. gada 5. jūnijā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *