Urbānais skrējiens

Sestdienas rītā skrienot pa Budapeštas ielām, pārņem laimes kņudoņa pakrūtē. Atkal gūstu nebijušas emocijas, tāpat kā ikreiz iepazīstot jaunu vietu. Regulāri dodoties tuvākos un tālākos ceļojumos, esmu piefiksējusi, ka no rīta pamostoties jaunā vietā, mani, līdzīgi kā zvēram, urda nepieciešamība apostīt jauno teritoriju. Tāpēc velku kājās skriešanas apavus un dodos iespaidu medībās. Nesekojot kartei vai navigācijai, vienkārši uzticoties savam instinktam.

Dievinu pilsētas, urbāno vidi. Skrienot, mierīgi varu iztikt bez meža takām, gluži otrādi – soļiem pieskaroties alfaltam jaunā ielā, vēl neiepazītā rajonā, šķērsojot pirmoreiz tiltu, kam nekad vēl neesmu gājusi vēl pāri, mans prāts sūta spēka signālus. Pilsētās mājo milzīga enerģijas koncentrācija, kas dzen skrējēju uz priekšu, kilometru pa kilometram. Piecu līdz sešu kilometru garš rīta skrējiens jaunā vietā ir sava veida izlūkgājiens, pirms vēlāk jau nesteidzīgi pastaigājoties, iepazīt pilsētu dziļāk un pamatīgāk. Uzsākot skriet, es koncentrējos sportiskam mērķim un līdz ar to vizuālas ekspektācijas pabīdu maliņā. Taču gandrīz ikreiz jaunu iespaidu kokteilis rada arī fantastisku vizuālu baudu, dažkārt pat radot vēlmi apstāties un ieelpot skatu, panorāmu, mirkli.

Arī turpmāk dodoties ceļojumā, esmu nolēmusi somā vienmēr ielikt arī skriešanas apavus. Kāpēc gan neļauties skriešanas piedzīvojumam jaunajās vietās, kurp aizvedīs iespējas? Viss, kas nepieciešams šim demokrātiskajam un aizraujošam sporta veidam – labi sporta apavi, laikapstākļiem piemērots apģerbs un mazliet izturības. Ceļojot, dalīšos ar jums skriešanas pieredzē – aprakstot maršrutus, iespaidus un cerot iedvesmot arī jūs  brīnišķīgajam sporta veidam. Tāpēc, ķeros vērsim pie ragiem jeb dodos skrējienā savā šīs sezonas ceļojumu pieturpunktā nr.1:.

Skriesanas marsruts Budapesta

Kopā ar vēju Budapeštā 
Ir deviņi no rīta un pilsēta vēl slīgst sestdienīgā mierā. Maršrutu uzsāku Bródy Sándor ielas sākumdaļā, jo tieši šeit atrodas naktsmītne – stilīgā viesnīca Brody House. Nolemju doties Donavas virzienā, tāpēc paskrienu garām Ungārijas Nacionālajam muzejam un šķērsoju plašo Múzeum körút  bulvāri, dodos tālumā redzamā tilta virzienā. Múzeum körút tālāk pārtop par Vámház körút un te jau manāma daudz dzīvīgāka rosība – daudzie veikaliņi pamazām ver durvis, no beķerejām plūst tikko ceptas maizes smarža. Kreisajā pusē ievēroju skaistu celtni, kurā plūst cilvēku straume. Tā izrādās Budapeštas Centrālā tirgus ēka, kurā teju ikdienu zem iespaidīgas stikla jumta konstrukcijas kopš 1897. gada norisinās aktīva tirdzniecība. No Vámház körút atzarojas vēsturiskā Váci iela, taču es nolemju skriet taisni, jo aiz skvēra jau manāms upes tuvums. Un, kad sasniedzu Brīvības tiltu, pārsteigumā teju vai apstājos – no šejienes paveras brīnišķīga panorāma uz Budas pusē esošo Gellērta kalnu un Donavu visā krāšnumā. Šķērsojot tiltu, uzsmaidu dažiem sastaptajiem skrējējiem, kas mēro ceļu pretējā virzienā. Vējš pūš tieši pretī, tāpēc nākas ar to mazliet pacīnīties un skriešanas temps jūtami samazinās. Vērojot pretī esošo majestātisko kalna siluetu nospriežu, ka ceļojuma laikā noteikti uzkāpšu arī tā virsotnē, lai skatītu Peštas puses panorāmu no augstākā punkta pilsētā. Starp citu, tie kas vēlas pārbaudīt izturības robežu var kalnā nevis uzkāpt, bet uzskriet – augšup ved serpentīnveida celiņi. Jārēķinās, ka tas prasīs apmēram piecpadsmit minūtes un pamatīgu piepūli, jo pat dodoties augšup nesteidzīgā solī, kalna stāvums ir krietni jūtams. Negribas pirmajā dienā pārforsēt, tāpēc uzreiz aiz tilta pagriežos pa kreisi uz Szent Gallert Rakpart bulvāri, kas stiepjas paralēli krastmalai. Tā kā uz ietves viena josla atvelēta riteņbraucējiem, skrienot jāuzmanās, lai neaizdomātos un nejauši nešķērosotu šo robežu – tad var gadīties saņemt niknāku skatienu no velo braucēja, kas aiztraucas garām pieklājīgā ātrumā. Promenāde iestiepjas vairāku kilometru garumā uz abām pusēm no Brīvības tilta, līdz ar to ir ideāli piemērota vieta skriešanas maršrutam garākām distancēm. Šoreiz izvēlos skriet līdz aptuveni kilometru attālajam Petofi hid tiltam un tad griežos apkārt, lai mērotu to pašu ceļu atpakaļ.

Nākas secināt, ka Budapeštas centrālā daļa ir samērā draudzīga skrējējiem – ietves ir pietiekami platas, lai skrienot netraucētu kājāmgājējiem. Arī sportojot nākamajā dienā un pa ceļam sastopot vismaz desmit skrējējus, priecājos, ka šīs pilsētas iemītnieki ar šo sporta veidu ir uz tu. Rīta skrējiens 5 km garumā ir pabeigts un ķermenī jūtama kolosāla pacēluma sajūta – endorfīni joņo un liek man starot.

Reebok One Cushion

Kas man kājās?
Lielu paldies saku Reebok, kas atbalsta mani skriešanas piedzīvojumā. Manu jauno, uzticamo skriešanas apavu modeli Reebok One Cushion ārzemju dzīvesstila žurnālu apskatnieki nodēvējuši par must have ideālam skriešanas treniņam. Jau no pirmā acu skatiena šie apavi paņem ar savu koši dzīvespriecīgo neona krāsu, tā sniedzot motivāciju doties āra treniņā arī tad, kad vasaras sauli nomaina rudenīgi drēgnais laiks. Trīsdaļīgajai zoles krāsai ir ne tikai vizuāla, bet arī praktiska nozīme, kas norāda, kādas pēdas daļas tiek amortizētas, apaviem skarot zemi. Sajūta skrienot ir lieliska – šķiet, jūs piezemējaties mākoņos, bet vienlaikus apavi ērti piekļaujas kājai. Jau mēnesi testējot šo apavu modeli, patīkams pārsteigums ir pazudušās sāpes celī – šo sasaistu ar zoles perfekto trieciena absorbēšanas spēju, kas pasargā locītavas no sāpēm. Apavi ir viegli, elastīgi, taču pārdomāti stabili, ērti piekļaujoties pēdai. Reebok One Cushion ideāli piemēroti dabiskiem skrējējiem, savukārt man ir neliela pēdas pronācija (pēda vēršas uz iekšpusi), tāpēc izmantoju speciālus zoles ielikņus, kas papildus palīdz strukturēt amortizāciju.
Un vēl viens man svarīgs faktors – pateicoties apavu elastīgumam, tos var viegli ievietot līdzi ceļasomā. Mūsu kopīgais ceļojums ir sācies un esmu pārliecināta, ka šis būs viens neaizmirstams skriešanas piedzīvojums!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *