Tā plešas, maina vaibstus, augstceltņu torņi aizvien uzstājīgāk skrāpē debesis un, protams, ka Rīga nekad nebūs gatava. Jo pabeigtība nozīmē beigas, bet to nu mēs mīļajai pilsētai nekad nenovēlētu. Lai tā turpina mainīties un priecēt kā iedzīvotājus, tā viesus!
Žurnāliste Una Griškeviča kopā ar fotogrāfiem Kasparu Gardu un Mārtiņu Otto aicina mums uzlūkot pilsētu no jauna skatpunkta – iepazīstot vēsturisko objektu trauksmaino pagātni, ar tiem saistītos faktus un nostāstus. Tieši leģendu kriksīši šajā grāmatā pievielk ar to maģiski trauksmaino spēku – liekas, tulīt, tulīt atminēsim senu mīklu vai uzzināsim, kā izskatās Operas spoks. Pastaigas pa neparasto Rīgu aizved ciemos uz Rīgas Domu, Biržas namu, Pētera baznīcu, Brīvības pieminekli, Splendid Palace, Stūra māju un citiem pieturpunktiem. Cik gan bieži ejam šīm vietām ikdienā garām, apmeklējam kādu notikumu vai koncertu, bet reti uzdodam sev jautājumu: “Kāda ir šīs vietas vēsture?”. Gidi, gluži kā labie gariņi, grāmatas lapaspusēs izvadā lasītāju pa tām, atklājot ne tikai interesantus stāstus, bet arī parādot nepazīstamo pusi – bēniņus, noliktavas, pagrabus, tehniskās telpas.
Lasot grāmatu, patīkami šķita tas, ka tekstā iekļauti arī gidu citāti, ļaujot nojaust emocijas un stāstītāja līdzpārdzīvojumu. Teju ar aizturētu elpu lasīju nodaļu par līdz galam neizpētīto Stūra māju, kas katram izsauc sarežģītu emociju gammu. Vēsturnieka un mākslas zinātnieka Riharda Pētersona apbrīnojamais krampis un apņēmība saglabāt cilvēkos interesi par šī nama vēsturi un notikumiem manī izraisīja dziļu rezonansi, jo pašreiz lasu Veras Volkēvičas biogrāfisko romānu Pļauka, kurā skaudri aprakstīts pašas autores pārdzīvotais šajā namā un sekojošais izsūtījums Sibīrijā. Tagad, kad uzvirmojušas diskusijas par nama nākotni, īpaši trāpīgi šķiet R. Pētersona vārdi: “Visiem cilvēkiem, kuri dzīvo Latvijā un ir tās patrioti, vajadzētu iziet cauri Stūra mājai, dzirdēt stāstus par to, kas te bijis, lai saprastu, kas var notikt, ja mēs zaudējam savu brīvību.”
Gluži burtiskā nozīmē durvis uz aizkulisēm paver nodaļas par Nacionālo teātri, Operas namu un kinoteātri Splendid Palace. Vai zinājāt, ka Nacionālajā teātrī pirmā balkona garderobē cilvēkiem joprojām kalpo pakaramie, kas te atrodas kopš 1902. gada, kad tika atklāta teātra ēka? Un to, ka Operas nama dzelzs priekškars sver vismaz desmit tonnu! Šīs un daudzas citas interesantas detaļas Pastaigas pa neparasto Rīgu dara par saistošu un aizraujošu lasāmvielu, kuram nākotnē noteikti gribētos turpinajumu. Un, nākamreiz, varbūt apskatot Rīgas mazāk zināmās pērles, kas zaudējušas ārējo spozmi, taču glabā sevi neizstāstītus stāstus? Visnotaļ ceru, ka autori neapstāsies pie šī viena izdevuma un par Rīgu uzzināsim vēl daudz noslēpumu.
Gribas uzslavēt izdevuma vāka foto – Rīgas jumtu panorāma kopā ar nosaukumu jau vien apsola aizraujošu ceļojumu. Varbūt arī pārējā grāmatā gaidīju vairāk tieši šādu neparastu skatpunktu izvēli vizuālā materiāla ziņā, taču šoreiz priekšroka dota konceptam ar skaidri nolasāmiem attēliem, kas cieši ilustrē tekstu. Man, personīgi, gribējās vairāk tādu, kas uzjundītu jautājumu, mudinātu ieskatīties dziļāk, atklātu jaunu vietas seju (līdzīgi kā tas ir Unas Meisteres un Andreja Žagara veidotajos Another Travel Guide izdevumos par Rīgu). Tas, protams, nav akmens fotogrāfu dārziņā, jo attēli ir skaisti, es šajā gadījumā minu citu konceptu.
Kopumā noteikti veltu tikai labus vārdus Unai, Kasparam un Mārtiņam – prieks, ka mūsu skaistā pilsēta izcelta jaunā un skaistā izdevumā, kurš aizrauj un uzrunā.
Izdevējs: Zvaigzne ABC