Viņa bija redzējusi, kā viņas brālītis nomirst ar vienu aci vaļā, ar otru vēl sapnī. Bija atvadījusies no mātes un iztēlojusies viņu vienu pašu gaidām vilcienu, lai atgrieztos aizmirstībā. Jauns vīrietis bija pakāries virvē, kas bija savīta no Staļingradas sniega. Viņa bija redzējusi, kā dzelzs futlārī nomirst bumvedēja pilots. Bija redzējusi, kā žīdu vīrieti, kas bija viņai uzdāvinājis pašas skaistākās lapaspuses mūžā, dzen uz koncentrācijas nometni. Un tam visam pa vidu viņa redzēja fīreru izkliedzam savus vārdus, kurus viņš izdāļāja citiem.
Grāmatu zagle jūs ievilks savos tīklos pirmkārt jau ar to, ka šo neparasto stāstu pasniedz Nāve. Par spīti baismajai aurai, tā atklājas kā darbīga persona, kurai piemīt jūtas. Jā, izrādās arī viņa savu darbu dara nevis ar baudu, bet ar saudzību, lēni paceļot mirušo dvēseles, sasildot, apejoties ar tām cik vien rūpīgi iespējams. Viņa nenogalina, viņa vienkārši atnāk pēc dvēselēm.
Otrais pasaules karš, ar savu mammu un mazo brālīti vilcienā brauc deviņgadigā Līžele. Brālītis pēc kārtējās mokošās klepus lēkmes vairs neievelk gaisu. Tas nozīmē ierastās pasaules beigas, Līželes pirmo sastapšanos ar nāvi. Kad brālītis tiek guldīts zemes klēpī, meitēns pamana no kaprača kabatas izkritušo grāmatu un paņem. Atrasts nav zagts, taču paies laiks un grāmatu zagšana kļūs par viņas dzīves sabiedroto. Tieši pirmā grāmata ir viņas vienīgā manta, kas glabā atmiņas par mammu un brālīti, kad Līžele nokļūst pie audžuvecākiem – mutīgās Rozes un sudraboto acu īpašnieka Hansa Hubermaņiem, Molhingas miestā, Himmlštrāsē 31.
Viņa iegūst labāko draugu – Rūdiju, kas vienmēr gatavs Līželi nostrostēt, izglābt no nepatikšanām un lūgties “vienu bučiņu”. Viņa ir Saumensch, viņš Saukerl (abos gadījumos kā pazemojuma vārds, izmantojot attiecībā pret sieviešu vai vīriešu dzimuma būtni). Visur valodošais Fīrera gars, hitlerjaunatne, aizliegto grāmatu dedzināšana – notiekošais vienlaikus ir tik pašsaprotams un paradoksāli pretrunīgs abiem bērniem. Tad kārta otrās grāmatas zādzībai – paglābta no dziestoša ugunskura pelniem, paslēpta zem drēbēm, tagad svilina gan Līželes pakrūti, gan sirdsapziņu (bet būsim godīgi, tikai uz brīdi). Vārdiem kļūst aizvien lielāka nozīme, īpaši tad, kad Papa iemāca Līželei lasīt pašai. Vārdos ir maģija, tie pielīp kā medus, vijas aizvien ciešāk apkārt. Līdz vienu dienu pie Himmlštrāses 31 durvīm klauvē ebrejs. Tās nācijas pārstāvis, kuri tiek medīti, mīdīti dubļos, nogalināti. Glabājot noslēpumu, Līžele iegūst draugu uz mūžu. Taču viņa slēpšana pagrabā ir kā staigāšana pa naža asmeni visai ģimenei.
Lasīšana kļūst par Līželes būtību. Viņa tic, ka vārdi spēj izglābt, dziedēt, aizmirsties, pasargāt. Kad ārpasaulē kauc trauksmes sirēnas, bumbu patvertni piepilda Līželes nomierinošā balss, kas novērš pārbiedēto cilvēku prātus no kara šausmām. Un reiz pienāks brīdis, kad vārdi izglābs meitenes dzīvību, kamēr notiks viņas ierastās pasaules gals. Tur nu Nāve ar lasītāju neauklējas – viņa ik pa brīdim iemet teju stindzinošas frāzes par to, kas notiks vēlāk. Un jau grāmatas vidū lasītāja sirds asiņo, zinot to cilvēku vārdus, kurus Līželei nāksies zaudēt.
Par spīti smagumam, kara saltās dvašas klātbūtnei, sāpēm – Grāmatu zagle ir brīnišķīgs stāsts. Patiesībā tāds, kas rada vēlmi šo grāmatu neizlaist no rokām, bet atšķirt atkal pirmajā lapaspusē un sākt lasīt to no jauna. Tajā ir milzum daudz cilvēcības, katrs tēls rakstnieka rokām ir izveidots tik rūpīgi, ka lasot sāc dzirdēt pat viņu balss tembru. Ai, kā viņiem pieķeries… Grāmatu zagle ir no tām Īstajām grāmatai, kurai gribas noņemt no vākā slavinošo “New York Times bestsellers No.1”, jo tas neko nemaina – šī grāmata nav rakstīta masām, tā ir radīta katram no mums. Cilvēkam, būtnei, kura nekad nepazaudē cilvēcību un tic labajam. Tic vārdiem, kas spēj tik daudz. Dažkārt – izglābt pasauli.
Izdevējs Zvaigzne ABC, no angļu valodas Māra Poļakova.