Es jums pastāstīšu kā smaržo Vēja vārds. Pēc lapām, ko nopūtis rudens vējš un izmazgājis lietus. Pēc ādas, kuras nenosakāmais vecums glabā saldenumu, kuram gribas piekļaut degunu. Pēc āboliem, kraukšķīgiem un saldskābiem, kuros iekožoties, sula notek līdz pat zodam. Pēc vēlīnajām vīnogām, kuras savos caurspīdīgajos vēderos uzsūkušas atvasaras saules starus. Un mazliet pēc sudraba, tik metāliska un cieta. Kausa medalus, kura saldais rūgtenums nosēžas uz augstlejām. Cietā siera kūts pilnīgās smaržas. Tintnīcas, no kuras tikko izņemts spalvas gals.
Vēja vārds smaržo pēc Kvouta, galvenā varoņa, kura asais prāts, nosvērtā pašpietiekamība un iekšējās pasaules labirinti iemīlina sevī. Kvouta slaidajiem pirkstiem, kas pieskaras lautai ar maigumu, ko apskaustu katra sieviete. Viņa ķermeņa siltuma un sarkanajiem matiem, kuros spēlējas vējš.
Vēja vārds smaržo pēc 736 lapaspusēm, kurās noķerti tūkstošiem vārdu, kas slēpj sevī izcilu Stāstu. Stāstu ar lielo burtu, tādu, kas liek turēt vaļā acis ar pēdējiem spēkiem nakts melnumā, lai tikai izlasītu vēl pāris lapaspuses, pāris rindiņas. Kvouta, noslēpumainā “Ceļakmens” viesnīcnieka, svešinieka, kurš ieradies no tālienes, stāstu. Kura spēkos vienlaikus ir spēja piepildīt telpu ar vārdu maģiju un sastindzināt ar biedējošu klusumu. Kura stāstā ir tik daudz kāpinājumu, spriedzes un pagriezienu, ka tas pielipina gluži kā medus. Tavas ausis grib dzirdēt vēl, acis skriet ātrāk pār rindiņām un prāts mesties neierobežotajā iztēles pasaulē, lai tikai iegrimtu Vēja vārdā.
Atvērot grāmatu, ikreiz pārņem tā pati sajūta, kad lietainā un pelēkā dienā no mākoņiem pēkšņi izlaužas saule. Un tevi ietin nesteidzīguma migla – visu pārējo var nolikt malā. Tikai sajust rokās grāmatas smagumu, iekosties ābolā un atkal satikties ar Kvoutu. Doties senā senā pasaulē, kur iemirdzas lampas, kurām enerģiju sniedz simpātijas māksla. Kurā līdzās ikdienišķajam pastāv maģijas pasaule un nekas nav spēcīgāks par Vārdu. Klejot pa senajiem Arhīviem, kuros rindojas simtiem tūkstošu grāmatu. Pietuvoties tumšiem noslēpumiem un iztēloties Kvouta spēlētās lautas skaņu.
Rakstnieka Patrika Rotfusa radītais Vēja vārds apbur tos, kas spēj noticēt, ka drūmā dienā tik tiešām parādīsies saules stari. Kuru deguni sajūt rudens atnesto mistiku. Kuriem tīk pieskarties zemei, zālei un piekļauties tai, lai ieklausītos, kas dun tās iekšienē. Vēja vārds liegi ieskauj sapņotājus, fantazētājus, pareizos un nepareizos. Redziet, tā ir tā pasaka, kas bērnībā spējā aizraut tā, ka tās turpinājumu redzējāt sapnī.
Ziniet, kas ir labākais? Tikko latviešu valodā izdots Vējā vārda turpinājums – Vieda vīra bailes. Tas nozīmē, ka pazūdu Kvouta pasaulē vismaz uz nedēļu. Nemeklējiet mani, es sapņošu.
Izdevējs: Zvaigzne ABC, no angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga.