Viņš bija viņš pats un zināja, kas viņš bijis

img_1443

Reti kura grāmata, stāvot grāmatu plauktā, rada tāda sajūtas kā Stouners. Tulkotājas Silvijas Brices vārds uzliek gluži vai skaidru zīmogu, ka šis ir kas ļoti labs, pat ja pirms tam par Stouneru nekas vairāk nav dzirdēts. Rakstnieka Džona Viljamsa darbs, kurš pirmo reiz pie lasītājiem nonāca jau 1965. gadā, bet tikai pēdējā laikā atradis savu slavas ceļu, tiek tulkots aizvien vairāk valodās.

Šī romāna izlasīšanu varētu salīdzināt ar sajūtu, kāda rodas ienirstot zem ūdens. Aizturi elpu, ļauj ūdens masai sevi pārņemt, sajūti spiedienu plaušās un tad ar baudu veic pirmo ieelpu iznirstot virspusē. Jo Stounerā nav ne vētrā pret krastu triecošu viļņu, ne pat brangāka pūtiena. Tas ir stāsts par cilvēku, kurš nodzīvo it kā šķietami visparastāko dzīvi, kuram pietrūkst veselīgas egoisma un ambīciju devas.

“Viņs reti domāja par pagātni vai nākotni, par vilšanos un priekiem”. Šis grāmatas citāts mani spēcīgi iespaidoja, radot gluži vai saltas tirpas. Kā gan cilvēks var būt tik vienaldzīgs, gribas pat teikt, apātisks? Bet varbūt, mēs cilvēki, neesam nemaz tik atšķirīgi no smilšu graudiņiem, kurus vējš dzenā liedagā? Daži ļaujas vējam, ripo, nemitīgi pārvietojoties, saduroties ar citiem, mērojot simtiem kilometru un sirds dziļumos priecājoties par to. Un tad ir tādi kā Stouners – lieli, pamatīgi akmeņi. Kuriem pāri brāžas visspēcīgākās brāzmas, kapā lietus lāses un dedzina svilinoši saules stari, bet viņi paliek šķietami vienaldzīgi, ļaujoties tikai laika zoba ietekmei. Mūža laika griezumā viņi atstāj liedagā nospiedumus, kurus mazie akmentiņi pāršaujoties pāri, mēdz neievērot. Bet nenoliedzami, viņi ir izdarījuši savu darbu un pacietīgi nokalpojuši savu laiku.

Stouners izaug vecāku fermā, ne ar ko neizceļoties un nelolojot sapņus. Viņš ļaujas notikumu plūdumam, kas pagriež viņa ceļu universitātes virzienā. Taču arī tur viņš turpina savu letarģiskajam miegam pielīdzināmo eksistenci un informāciju tikai absorbē, neļaujoties tai pakļūt dziļāk, kā tikai nobāzeties prātā.

Un tad seko svarīgākais pagrieziena punkts Stounera eksistencē – beidzot viņa čaulu satricina spēcīgs spēks. Angļu literatūras pamatkursa pasniedzēja Ārčera Slouna veidolā, viņam deklamējot Šekspīra sonetu. “Mister Stouner, misters Šekspīrs uzrunā jūs pār trim gadu simteņiem; vai jūs viņu dzirdat?”

Un Stouners beidzot sadzird. Beidzot sadzird to, kas notiek ar ķermeni, prātu un dvēseli brīdī, kad runā Aicinājums. Tas, kas piešķir eksistencei, darbam, priekiem un bēdām jēgu. Šis neredzemais spēks, kas runā ar Stouneru caur literatūru, ir pagrieziena punkts, kas izmaina viņa eksistences jēgu. Laika gaitā pats kļūdams par pasniedzēju, Stouners smeļas no šī avota un piešķir nospiedumu smilšu klājumā.

Un tieši te mani šī grāmata savažoja ar to netveramo spēku, kas piešķir kādai lasāmvielai varu pār tevi. Es dzīvoju Stounera dzīvi līdz ar viņu, brīžiem bezspēcīgās dusmās nesaprasdama viņu, brīžiem no sirds juzdama viņam līdz. Līdz pat pēdējai lapaspusei manī virmoja spēcīga emociju gūzma, zem ūdens smacēdama un reibinādama mani, līdz es izniru virspusē. Aizšķirot pēdējo lapaspusi, ievilku gaisu plaušās. Pasaule bija turpat, bet kaut kas bija mainījies manī.

Izdevniecība Zvaigzne ABC, no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.

Foto: Anda Kārkliņa