“Es biju revolucionārs, kurš savus ideālus atdeva heroīnam, filozofs, kurš aizmirstību meklēja noziegumos, un dzejnieks, kurš pazaudēja savu dvēseli visstingrākā režīma cietumā. Izbēdzis no šī cietuma – pārrāpjoties pāri mūrim tieši starp diviem sargtorņiem –, es kļuvu par viscītīgāk meklēto noziedznieku savā zemē.”
Kā jums šķiet, kam vajadzētu sekot pēc šāda ievada? Trillerim ar pakaļdzīšanos, vientuļnieka dienasgrāmatai vai varbūt nožēlas pilnam stāstam? Nekā tamlīdzīga! Šantarāms ir emocionāls sprādziens, kas liks smieties un šņukstēt līdz asarām. Tas piekļūs tuvu, tuvu tiem, kuri mazliet aizsēdējušies ikdienas rutīnā un restartēs to.
Es runāju vēl tikai par pirmajām sešām nodaļām, kuras man bija iespēja izlasīt pirms grāmatas publicēšanas. Sešas nodaļas, kas iesūca sevī gluži kā narkotika, ļaujot apreibt no Bombejas (tagad zināma kā Mumbaja) krāsu, cilvēku, smaržu viesuļa. Līdz ar autoru Gregoriju Deividu Robertsu, kurš tikko izbēdzis no stingra režīma cietuma Austrālijā, ierasties šajā neaptveramajā skudrupūznī, kurā mīt divdesmit miljoni iedzīvotāju. Piedzīvot kultūršoku, bet vienlaikus sajust to maģisko pievilkšanās spēku, kas daudzus atkal un atkal sauc uz Indiju. Iepazīt Bombeju tās vistumšākajos, biedējošākajos nostūros, mēģinot izprast nācijas īpašības, kas rietumniekiem visbiežāk liek nošūpot galvu neizpratnē. Smieties, smieties pilnā balsī iepazīstot galvenā varoņa labākā drauga, indieša Prabakera naivo un bezgala sirsnīgo runas veidu. Iedomāties viņa smaidu, kuru autors apraksta kā “draiski pārpilnu, godīgu, jūsmīgu un vienkārši priecīgu, kas trāpa taisni sirdī”.
Sešas nodaļas, kuras neglābjami lika iemīlēt šo grāmatu.
Šantarāms ir daļēji biogrāfisks stāsts ar krietnu devu noslēpumainības plīvura. Autora dzīve patiešām līdzinās spraigam trillerim. Šķietami neatgriezeniski sačakarējis savu dzīvi – narkotikas, banku aplaupīšanas, viņš nokļūst aiz restēm, kur viņam būtu jāpavada nākamie 19 gadi. Viņš tiešām izbēg un kļūst par vienu no visvairāk meklētajiem noziedzniekiem Austrālijā. Un, tāpat kā grāmatā, viņš bēg uz Bombeju, kur satiek gidu Prabakeru. Iepazīst šo pilsētu līdz pašām kaulam…. . Mēs nekad neuzzināsim kur beidzas patiesība un sākas fantāzija. Taču nez kāpēc neatstāj sajūta, ka aprakstīt grāmatā notikumus tik sulīgi var tikai tas, kas pats tos piedzīvojis. Brīnišķīgie dialogi, kas līdzinās pinponga spēlei, ievelk Indijas neticamo kultūras kontrastu purvā, liekot nemitīgi sev uzdot jautājumu – kurš tad patiesībā ir gudrāks un pieredzējušāks, visuzinošais rietumnieks vai indiešu zemnieks?
– Prabu, esi nu tik mīļš, lūdzams, pasaki, lai tavs tēvs beidz sist to vērsi.
– Beidz… beidz sist?
– Jā. Lūdzu, pasaki, lai viņš vairs nesit to lopiņu.
– Nē, Lin, tas nav iespējams, – viņš smiedamies atbildēja.
–Nopietni, Prabu! Lūdzu, pasaki, lai viņš tā vairs nedara.
– Bet, Lin…
Kārtējais zvēliens. Es sarāvos, un mēmi lūdzos, lai viņš kaut ko dara.
Prabakers negribīgi pārtulkoja tēvam manu lūgumu. Kišans uzmanīgi klausījās, un tad viņam uznāca nevaldāma ķiķināšanas lēkme. Tomēr pēc kāda brīža viņš pamanīja, cik dēls ir nelaimīgs, ķiķināšana pierima un tad pārtapa zibensātru jautājumu krusā. Prabakers atbildēja kā spēdams, taču pēdīgi atkal palūkojās manī un izskatījās vēl nelaimīgāks.
– Lin, mans tēvs grib zināt, kāpēc tu gribi, lai viņš nesit ar nūju.
– Es negribu, lai vērsim sāp.
Te nu jāsmejas bija Prabakeram; kad viņš nomierinājās tik tālu, ka spēja manus vārdus pārtulkot tēvam, smiekli uznāca abiem. Smiedamies viņi brīdi sarunājās, un tad Prabakers atkal uzrunāja mani.
– Mans tēvs jautā, vai tiesa, ka tavā dzimtenē cilvēki ēd govis?
– Nujā, tā tiešām ir. Bet…
– Cik daudz govju jūs tur ēdat?
– Mēs… nu… mēs viņas vedam arī uz ārzemēm. Visas mēs paši neapēdam.
– Cik daudz?
– Ak, simtiem tūkstošu. Varbūt miljonus, ja pieskaita arī aitas. Bet mēs kaušanā izmantojam humānas metodes un neuzskatām, ka tām būtu jānodara liekas sāpes.
– Mans tēvs saka, viņš domā, ka ir ļoti grūti apēst tādu lielu lopu tā, lai tam nesāp.
Ceturtajā nodaļā ir kāda kolosāla situācija, kur patiesās Indijas iepazīšana tiek salīdzināta ar Borsalino cepures testu. Smalko cepuri saloca un izvelk caur laulības gredzenu – ja cepure nesaburzās un atgūst sākotnējo formu, tad tas ir īsts Borsalino. Galvenajam varonim ir jānonāk līdz pašai pagrīdei, zemākajam punktam un jāieskatās Bombejas nežēlīgajos dvēseles kaktos. Jāsasniedz zemākais punkts, lai pēc tam uz pasauli paskatītos ar jaunu elpu. Un tikai tad, ja viņš nenobīstas no baisās patiesības, atgūstas, tests ir izturēts.
Šantarāms ir kā garšvielām bagāts indiešu ēdiens – jums vienlaicīgi gribēsies apdzēst ugunsgrēku mutē un iekosties nākamajā kumosā.
Izdevējs: Zvaigzne ABC, tulkojums Māra Poļakova