Blogeres Spīganas aizsāktā stafete par 10 grāmatām, kas ieņem svarīgu vietu līdzšinējā dzīvē, sasniegusi arī manu blogu. Paldies par nomināciju Martai no Kurpjukastes bloga un Ilzei no Absolūta grāmatplaukts.
Grāmatmīlim, grāmatu tārpam, sauciet kā gribat, laikam nav grūtāka uzdevuma – kā gan starp visām brīnišķīgajām, apburošajām, traki aizraujošajām grāmatām izvēlēties vien desmit?! To mīļo, vistuvāko grāmatu taču ir krietns simts un, ja tā nopietni ķertos pie skaitīšanas, sanāktu vēl vairāk. Bet varbūt vieglāk būs tā – kurus 10 stāstus es ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu? Kuru pārlasīšana neapniktu nekad?
Hans Kristians Andersens – Pasakas. Tieši pasakas ir mans ceļojuma sākums grāmatu pasaulē. Lasot tās, es pirmoreiz atklāju, ka šī vārdu pasaule domāta ne katram. Tikai tiem, kas tajā iemīlējušies līdz ausīm.
Stīgs Lārsons – Millennium triloģija. Vai mēs jebkad sagadīsim vēl noslēpumaināku un skarbi spēcīgāku tēlu par Līzbeti Salanderi? Man viņa ielīda zem ādas un mīt tur vēl šobaldien. Ikreiz, kad vajag “izlaist nagus”, iedomājos par viņu.
Zenta Ērgle – Starp mums, meitenēm, runājot. Oriģinālais eksemplārs bija nolasīts tiktāl, ka vairs neturējās kopā. Kad iznāca atkārtots izdevums, kurā atrodami arī stāsta turpinājumi, biju septītajās debesīs. Turklāt, jaunajā izdevumā ir arī nodaļas, kuras savulaik padomju cenzūra bija svītrojusi kā pārāk nepieņemamas jauniešu morālei.
Markuss Zusaks – Grāmatu zagle. Parasti ar prieku dodu grāmatas lasīšanai citiem, jo pats fakts vien, ka stāsts, kas mani aizķēris, iedvesmo arī citus, priecē. Taču šī grāmata mani absolūti satrieca, izmeta no laivas… Es tajā esmu negausīgi iekrampējusies. Un iedevusi izlasīšanai tikai kādam ļoti īpašam cilvēkam, tādam pašam grāmatmīlim kā es.
Ērihs Marija Remarks – Trīs draugi. Mana literatūras skolotāja tagad manos lasīšanas piedzīvojumos jau labu laiku noraugās no mākoņa maliņas, taču tieši viņa ir tas cilvēks, kuram skolas laikā izdevās manī iesēt vēl dziļāku mīlestību uz lasīšanu. Trīs draugi ir viena no grāmatām, kura pie manis atnāca pateicoties viņai. Un palikusi dziļi sirdī.
Daniels Kīzs – Puķes Aldžernonam. Ja vien šo grāmatu neesat vēl izlasījuši, tad izdariet to. Es apsolu, ka tā jūs mainīs. No asarām nevajag kautrēties.
Žanīna Buasāra – Ģimenes gars. Šī ģimenes sāga oficiāli ir un paliek mana visu laiku mīļākā lasāmviela. Es tajā nogrimstu, baudu, elpoju. Es nebūtu es, ja pirms n-tajiem gadiem manās rokās nebūtu nonācis Ģimenes gars.
Džordžs Orvels – 1984. Dienās, kad šķiet – pasaule iet galīgi šķērsām, uz dullo atveru kādu lapaspusi neskaitāmas reizes pārlasītajā klasikā. Un tad jau vairs neliekas, ka ir slikti.
Mario Pjūzo – Krusttēvs. “Dzīvē nav lielākas priekšrocības par to, ja ienaidnieks pārvērtē tavus trūkumus, – vienīgi varbūt tas, ja draugs par zemu novērtē tavas labās īpašības.” Brīnišķīga grāmata pēc kuras pārlasīšanas vēlreiz noskatīties F.F. Kopolas meistardarbu. Tik ļoti retais gadījums, kad filma ir līdzvērtīga grāmatai.
Edvards Virza – Straumēni. Mūsdienu vāveras riteņa miera osta. Pārlasot Straumēnus, izgaršoju seno tradīciju saknes, laika mierīgo un nemainīgo plūdumu. Ziemu ar sniega gubām un vasaru, ar tikko pļauta siena smaržu.
Tā kā man labāk zināmie blogeri jau atklājuši savas 10 grāmatas, tad tālāk stafeti nododu vienam cilvēkam: Mārai.