Šveiciešu rakstnieka Alekss Kapī (Alex Campus) vizuālais tēls kalpo kā amata ilustrācija: izpūris matu erkulis un vilnas žakete, kuras kabatā noslēpta veclaicīga tintes pilspalva. Viņa enerģija un harisma jūtama arī jaunākā darba Leons un Luīze lapaspusēs, kur uz vēsturisko 20 gs. notikumu fona savijas divu cilvēku likteņi, radot vienu no spilgtākajiem mūsdienu literatūras pāriem. Ikdienā autors sastopams savā bērnības pilsētā Oltenā, kur mīt kopā ar sievu, pieciem bērniem un vada pats savu bāru. Bet lielpilsētas dunu viņš tver Cīrihē, kur dodas baudīt kultūras pasākumus.
Bodega Española
Man šī taverna liekas tikpat veca kā es! Vienmēr, kad esmu Cīrihē, šeit iegriežos kā pie veciem draugiem. Te ir garšīgākās tapas un citi spāņu gardumi uz pasaules, goda vārds. Turklāt neceriet uz intimitāti – visi sēž pie gariem koka galdiem un gribot negribot tev jāiepazīstas ar savu kaimiņu. Tur ir mežonīgi veci logi, caur kuriem ziemā svilpj vējš, bet tas nekādā gadījumā nemazina šīs vietas omulību, visi vienkārši saspiežas ciešākos bariņos.
facebook/bodega.zurich/
Moods koncertzāle
Nesen šajā nelielajā un pesoniskajā koncertzālē pabiju beļģu dziedātāja Arno koncertā. Viņu īpatnējā mūzikālā stila dēļ mēdz dēvēt par beļģu Tomu Jorku. Tas bija neaizmirstams vakars un ikreiz, kad esmu Cīrihē, cenšos nokļūt kādā iedvesmojošā mūzikas pasākumā, lai atpūstos no lielpilsētas skaļā ritma. Šī ir pilsētas slavenākā džeza mūzikas koncertzāle, bet tā vienlaikus spēj saglabāt intīmu noskaņu, pulcējot savās telpās īstenus melomānus. Arī pati ēka – bijusī kuģu būvētava, rada īpašu un neatkārtojamu auru, bet bijušais industriālais kvartāls atsauc atmiņas par pagājušo gadsimtu.
Schiffbaustrasse 6, moods.ch
Ricco Bilger’s grāmatveikals
Cīrihe pēdējās divās dekādēs ir strauji mainījusies, kļuvusi moderna. Tāpēc vecas un autentiskas vietas jāmeklē aizvien rūpīgāk. Šo grāmatu veikalu apmeklēju jau gadiem ilgi, ikreiz atrodu tur īstas pērles. Ikdienā ļoti daudz lasu, jo tas, lai cik dīvaini neskanētu, palīdz atslēgties no rakstīšanas procesa. Kāpēc kļuvu par rakstnieku? Jo būdams žurnālists, atklāju, ka rakstīšana ir mans veids kā elpot, bet strādājot medijā, strikti jābalstās uz faktiem. Būdams rakstnieks, varu izstāstīt stāstu tādā veidā, kā man tas šķiet saistošs.
Buchhandlung sec52, Josefstrasse 52
Oltenas dzelzsceļa stacija
Lai arī Oltenā mīt tikai 18 000 iedzīvotāju, tā ir viena no Šveices nozīmīgākajām vilciena stacijām. Man tā nozīmē ļoti daudz – varu pāris stundu laikā būt savā mīļajā Parīzē vai doties atpūtā uz Barselonu. Tā man asociējās ar brīvības sajūtu un veclaiku šarmu, kad galapunktā visi nokļuva nevis pa gaisu, bet mērojot ceļu ar vilcienu. Starp citu, viesojoties Rīgā, pilsēta man izsauca stipras asociācijas ar Parīzi, kādu to skatīju bērnībā – lietus noglāstīta, it kā ar ogļu putekļiem nokvēpušām jūgendstila fasādēm. Sajutos kā atgriezies bērnības dienu Parīzē.
wikipedia.org/Olten_railway_station
Galicia Bar
Man patīk īstas lietas. Ja koka lete – tad tai jābūt no īsta koka. Tas ir tāpat kā ar cilvēkiem, tu uzreiz jūti, vai tev pretī stāv īsts cilvēks vai sirds saka priekšā, ka viņš valkā masku. Tāpēc atvēru savu bāru, lai varu to iekārtot tā, kā vēlos – ar īstām un patiesām lietām. Tādā mazā “miestiņā”, kāda ir Oltena, bārs ir tāds sava veida galvenais satikšanās punkts, kur cilvēki sociālizējas gan ikdienā, gan svētkos. Katru pirmdienu esmu sastopams aiz bāra letes, kas nozīmē, ka cilvēki zina kad mani var satikt un iedzert kopā alu. Tikai tāpat kā mācītājam, man jāglabā apmeklētāju noslēpumi, kuri tiek izstātīti pie bāra. Tos es diemžēl savās grāmatās nevaru izmantot.
galiciabar.ch
Raksts lasāms Baltic Outlook februāra numurā.